Brāļošanās ar nacistiem, kokaīna propaganda un spiegošana: slavenu zīmolu noslēpumi  (24)

Plašu rezonansi šoruden izraisījusi amerikāņu publicista, popkultūras vēsturnieka Meta Maknaba jaunākā grāmata "A Secret History of Brands: The Dark and Twisted Beginnings of the Brand Names We Know and Love", kurā autors atklājis skaudro patiesību par vairāku mūsdienās ļoti populāru un cienījamu zīmolu izcelsmi un tumšajiem noslēpumiem, kas apvij to pirmsākumus un radītājus. Piedāvājam iepazīties ar grāmatas esenci, ko apkopojuši dažādi ārzemju mediji.

"Coca-Cola" mūsdienās ir viens no populārākajiem zīmoliem pasaulē, un saldajam dzērienam fanu netrūkst, bet tikpat daudz tam ir arī pretinieku, kas kategoriski atsakās to dzert un aicina arī citus padomāt, vai kokakola tiešām ir labākais risinājums slāpju remdēšanai.

Gadu gaitā kokakolas sastāvs ir šķetināts un pētīts līdz katrai sīkākajai detaļai, un nevienam nav noslēpums – burbuļotās dziras sastāvā ir pārpārēm cukura un citu vielu, kas cilvēka organismam kaitē. Tiesa, tas, kas "Coca-Cola" sastāvā atrodams mūsdienās, ir tikai ziediņi, ja atskatāmies pagātnē.

Pembertons bija apņēmības pilns pats radīt līdzekli, kas ne tikai mazinātu viņa sāpes, bet arī izārstētu viņa atkarību no morfīna. Savā aptiekā Kolumbusā Džordžijas štatā viņš samiksēja un 1885. gadā patentēja mūsdienu kokakolas vectētiņu – nervu toniku "Pemberton's French Coca Wine", kas, pēc viņa vārdiem, bija zāles gandrīz pret visu. Turklāt vīrieša radīto dzērienu ļaudīm rekomendēja arī citi viņa aroda kolēģi.

Savukārt 20. gadsimta sākumā pēc mediju izraisītas ažiotāžas par narkotisko vielu klātbūtni dzērienā kokakolas sastāvs tika mainīts – svaigas kokas auga lapas tika aizstātas ar lapām, no kurām tika atdalīts viss kokaīns.

Vācu biznesmenis un modes mākslinieks Hugo Ferdinands Boss 1924. gadā dibināja "Hugo Boss" modes namu, kur Otrā pasaules kara laikā tika ražotas formas nacistu karavīru un gestapo slepenpolicijas vajadzībām.

Meta Maknaba grāmatā teikts, ka 30. gados uzņēmumam draudējis bankrots, un Boss kļuvis par kvēlu nacisma ideju piekritēju – viņš iestājies Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā un bijis lepns un aktīvs tās biedrs.

Tas viņam palīdzējis izglābt rūpnīcu no bankrota, jo viņš ticis pie pasūtījuma ražot formastērpus. Tāpat arī viņš bijis labos draugos ar daudziem Trešā reiha līderiem un baudījis arī Hitlera labvēlību.

Bosu ar nacistiem vienoja cieša saikne, un vēstures avoti liecina, ka viņa rūpnīcā Mecingenē Švābijā piespiedu kārtā tika nodarbināti teju 200 ļaužu, kuru vidū bija arī desmitiem franču kara gūstekņu. Strādniekiem nācās dzīvot šaurībā antisanitāros apstākļos un iztikt ar pavisam nelielu pārtikas daudzumu.

Daudzus gadus pēc Hugo Bosa nāves (viņš nomira 1948. gadā) kompānija, nevēloties, lai tās reputāciju apdraud uzņēmuma dibinātāja tumšā pagātne, pasūtīja vēsturisku pētījumu, pēc kura publicēšanas pauda nožēlu par visiem tiem, kuri rūpnīcā savulaik cietuši un piedzīvojuši grūtības Hugo Bosa šaušalīgo uzskatu dēļ.

Savukārt "Kellogg's" brokastu pārslas 20. gadsimta sākumā radīja divi reliģiozi brāļi – doktors Džons Hārvijs un Vils Keits Kellogi, kuri bija Septītās dienas adventistu draudzes dievbijīgie sekotāji.

Džons (attēlā), kurš bija pārslu idejas autors, kvēli atbalstīja cilvēku rasu savstarpējo nesajaukšanos un atbalstīja atturību no masturbācijas, seksuālā uzbudinājuma un jebkāda veida dzimumsakariem. Vīrieša pārziņā bija adventistu veselības reformu institūts Mičiganā, kas vēlāk pārtapa par sanatoriju. Tur viņš varēja īstenot savas puritāniskās idejas. Tiesa, ar visai pretrunīgiem līdzekļiem.

Kellogs uzskatīja, ka nepieciešams karš, kas iznīdētu vai pārveidotu cilvēci, kuru saindējuši parazīti. Tāpat arī viņš vēlējās ieviest reģistru, lai kontrolētu rasu nesajaukšanos un garantētu, ka pārojas tikai "pareizie cilvēki" un baltā rase paliek tīra. Savā ziņā viņa idejās var vilkt paralēles ar Hitlera uzskatiem, bet laikā, kad doktors darbojās sanatorijā, topošais Trešā reiha vadonis vēl bija tikai pusaudzis.

Grāmatā vēstīts, ka Kellogs sanatorijā uz cilvēkiem izmēģināja dažādus kontracepcijas līdzekļus, tajā skaitā arī elektroterapijas gultu un medicīnisku triecienmasāžas iekārtu. Savukārt masturbācija, viņaprāt, bija vislielākais no visiem ļaunumiem, un ļaudis tika ārstēti ar prātam neaptveramiem līdzekļiem.

Tā, piemēram, sievietēm klitors tika apstrādāts ar karbolskābi un elektrošoku, lai "novērstu kaitīgo masturbācijas praksi". Arī Kellogs pats atturējās no seksa, jo vēlējās tīru un veselīgu eksistenci. Viņam ar sievu nebija kopīgu bērnu. Tā vietā pāris savas dzīves laikā adoptēja vairāk nekā 40 bāreņus.

Amerikāņu autobūves dižgars, "Ford Motor Company" (dibināta 1903. gadā) dibinātājs Henrijs Fords (attēlā), kurš arī tiek uzskatīts par "konveijera ražošanas tēvu", jo pirmais sāka masveidā ražot ne tik turīgajai sabiedrības daļai pieejamas automašīnas, bija ģēnijs ar spožu prātu. Fordu, kā vēstīts Maknaba grāmatā, uz mērķiem virzīja viņa antisemītiskie uzskati un naids pret bagātajiem, tajā skaitā arī viņa kompānijas investoriem.

Tiek vēstīts, ka Fords bijis gluži vai apsēsts ar domu, ka imigrantiem, kas strādā viņa uzņēmumā, jāattaisno viņa ideāli par perfektu amerikāņu pilsoni, un viņš darījis visu iespējamo, lai kompānijā strādājošos ārzemniekus amerikanizētu.

Fords izveidoja Socioloģisko departamentu, kura uzdevums bija kontrolēt strādnieku personisko dzīvi un izmeklēt viņu privātās gaitas. Tāpat arī Fords neieredzēja arodbiedrības un vēlējās pilnīgu autoritāti attiecībā uz to, kā viņš vada savu rūpnīcu.

Publicētajos stāstos ebreji tika vainoti it visā – gan tajā, ka sācies Pirmais pasaules karš, gan džeza un nelegālā alkohola izplatībā un pat boļševiku revolūcijā Krievijā.

Forda paustās idejas ar laiku nonākušas arī līdz Hitleram, kuram viņa uzskati, protams, ļoti gājuši pie sirds – tik ļoti, ka fīrers viņu uzskatījis par savu iedvesmotāju un uz darba galda turējis ierāmētu Henrija Forda portretu.

"Ford" automašīnu detaļas, kā zināms, vēlāk tika ražotas Vācijā, un Otrā pasaules kara laikā rūpnīcas Hitlera militāros spēkus apgādājušas ar ieročiem un transportlīdzekļiem. Savukārt 1938. gadā nacisti Fordu apbalvoja ar ordeni, lai viņam kā ārzemniekam izrādītu cieņu un pateicību.

Tiesa, Hugo Boss nebija vienīgais modes mākslinieks, kurš atbalstīja Hitleru. Maknabs savā grāmatā vēstījis, ka arī franču dizainere Koko Šanele (attēlā) savas intereses lobējusi, atbalstot Trešā reiha ideoloģiju.

Šanele grāmatā nodēvēta par visai briesmīgu personu, kas labprāt pildījusi nacistu spiega lomu, slēpjoties zem segvārda Vestminstera ar aģenta numura F-7124. Viņas uzdevums bijis identificēt cilvēkus, kuri mēģina iefiltrēties starp nacistiem.

Aptuveni 15 tūkstoši Francijas ebreju toreiz tika ieslodzīti lielā sporta stadionā, kur veselu nedēļu viņi dzīvoja bez ēdiena, ūdens un antisanitāros apstākļos. Viņus bija paredzēts nogādāt uz Aušvicas koncentrācijas nometni.

Nacisti savā īpašumā pārņēma visus ebreju uzņēmumus Francijā, un Koko ar gudru ziņu pie viņiem vērsās ar lūgumu sniegt viņai pilnas īpašumtiesības par kompāniju "Parfums Chanel", kuru pirms tam vadīja viņas investori Verthaimeru ģimene.

Verthaimeru ģimene sniedza finansiālu atbalstu, lai Koko varētu izplatīt savas smaržas "Chanel No. 5". Tiesa, viņai no ieņēmumiem atleca tikai 10%, kamēr Verthaimeru ģimenei palika 70%, bet starpniekam – 20%.

Kad nacisti sagrāba ebreju uzņēmumus, Koko Šanelei beidzot bija iespēja tikt pie visa pīrāga, nevis samierināties tikai ar ar mazu kumosiņu, un dizainere bija gatava sadarboties, lai sasniegtu iecerēto.