Nežēlīgi un leģendām apvīti: slavenu slepkavnieku stāsti  (14)

Šifrētajās vēstulēs Zodiaks sākumā solījās atklāt savu identitāti, bet, izrādās, sameloja. "Man patīk nogalināt cilvēkus, jo tas ir daudz aizraujošāk, nekā galināt mežā. Cilvēks ir pats bīstamākais dzīvnieks, nogalināšana man sniedz saviļņojošu pieredzi, kas ir pat labāka, nekā būt ar meiteni. Un pats labākais – kad es nomiršu, es atdzimšu paradīzē, un tie, ko esmu nogalinājis, kļūs par maniem vergiem. Un es neatklāšu savu vārdu, jo tad jūs centīsieties apstādināt manu vergu kolekcijas vākšanu," tā tika atšifrēta viena no vēstulēm.

Kas īsti bija sērijveida slepkava Zodiaks, nav zināms joprojām. Aizdomās turamie gan ir bijuši vairāki – Arturu Lī Alenu, piemēram, policija 20 gadu laikā nopratināja vairākkārt, arī viņa dzīvesvieta pārmeklēta ne vienu reizi vien. Pat kāds Alena draugs esot policijai stāstījis, ka Arturs viņam ieminējies par vēlēšanos slepkavot un izmantot iesauku Zodiaks. Alena mājās arī esot bijis "Zodiac" firmas rokas pulkstenis un tieši tāda rakstāmmašīna, ar kādu rakstīta viena no presei sūtītajām slepkavas vēstulēm. Taču visi šie pierādījusi izrādījās nepietiekami būtiski, turklāt Alena DNS nesakrita ar to DNS, kas iegūts no vēstuļu markām, kuras rakstītājs pirms uzlīmēšanas aplaizījis.

Aizdomās turēto sarakstā ir arī kāds vīrs, kas esot advokātam Robertam Tarboksam atklājis par savu slepkavošanas māniju. Izstāstījis un pazudis, bet Tarboks par to policiju informējis vien 30 gadus vēlāk, jo gribējis "attaisnot Artura Lī Alena vārdu".

Vēl kāds vīrs, vārdā Luiss Maijerss, esot uz nāves gultas, atzinies draugam, ka ir Zodiaks, un lūdzis to pastāstīt policijai. Draugam gan īsti neesot izdevies pārliecināt policiju par stāsta patiesumu – droši vien garā vājo, kas uzņemas vainu par neatklātām slepkavībām, netrūka. Ar laiku gan tika noskaidrots, ka Maijersam ir bijis daudz kopīga ar Zodiaka lietu – ar diviem upuriem viņš gājis vienā skolā, ar citu – strādājis kopā restorānā. Turklāt laikā, kad Zodiaks divus gadus presei nerakstīja vēstules, Maijerss esot dienējis ārpus ASV. Aizraujoša Zodiaka stāsta versija savulaik izdevusies režisoram Deividam Finčeram – 2007. gada filma "Zodiaks", kurā filmējās tādas zvaigznes kā Roberts Daunijs juniors, Marks Rufalo, Džeiks Džilenhols un citi.

Šaušalīgais noziegums ātri vien ieguva plašu publicitāti – mirusī, laikam jau iedvesmojoties no pusgadu iepriekš iznākušās filmas "The Blue Dahlia", tika nodēvēta par "Melno dāliju". Un šī "Melnās dālijas lieta" joprojām ir viens no slavenākajiem neatrisinātajiem noziegumiem ASV un pirmais, kas pēc Otrā pasaules kara Amerikā guva tik milzīgu sabiedrības uzmanību.

Palīdzēja arī dzeltenā prese, kam tolaik informācijas iegūšanai ikviens paņēmiens bija labs. "Los Angeles Herald Examiner", piemēram, piezvanīja Elizabetes mātei un pavēstīja, ka viņas meita ir uzvarējusi skaistuma konkursā. Tikai tad, kad par Elizabeti bija iegūts krietni daudz privātas informācijas, mātei tika pateikts, ka īstenībā meita ir nežēlīgi noslepkavota.

Policija apņēmīgi veica iespaidīgu apmēru izmeklēšanu, tika iesaistīts ap 750 cilvēku, aizdomās turamo skaits pārsniedza pusotru simtu, taču neviens pat netika arestēts. Un slepkavas vārds nav zināms joprojām. Kāds gan atbildību uzņēmās – rakstīja vēstules "Los Angeles Herald Examiner", saucot sevi par "Melnās dālijas atriebēju" un reiz pat norādot vietu, kur padosies policijai, ja tā solīsies viņu pārāk bargi nesodīt. Norādītajā vietā neviens neieradās, bet nākamajā vēstulē slepkava atzinās, ka pārdomājis.

Kopš tā laika "Melnās dālijas" slepkavībā atzinušies vēl vismaz 500 cilvēki, pat tādi, kas tolaik vēl dzimuši nebija. Kā savulaik policijai liecināja Šortas draudzenes, iemesls dusmoties uz Elizabeti ir bijis ne vienam vien vīrietim. Daudziem viņa patikusi, bet Elizabete mīlējusi puišus ķircināt – flirtējusi, bet nevienam neesot atdevusies. Tāpēc policija jau pašā sākumā atzinusi – ikviens vīrietis, kas kaut reiz runājis ar "Melno dāliju", ir jāaicina sniegt liecības.

Cik īsti slepkavības Džeks Uzšķērdējs veica, īsti nav zināms, bet oficiāli vēstīts par pieciem upuriem. Parasti tās bija prostitūtas, kam slepkava vispirms pārgrieza rīkli, bet pēc tam uzšķērda vēderu. Un vismaz trijām tika izņemti iekšējie orgāni, kas policijai lika domāt – vainīgais ir ar ķirurģiskām zināšanām.

Kopš tā laika pagājuši jau teju 130 gadi, un Džeka Uzšķērdēja vārds jau liekas kā mīts, kas iesakņojies britu folklorā un labi zināms arī ārpus Anglijas. Gan filmās un seriālos, gan dziesmu vārdos, grāmatās un komiksos tas ieņem tādu pašu vietu kā izdomāti tēli – Drakula, Frankenšteins, Šerloks Holmss. Un daudzi, visticamāk, pat neapzinās, ka savulaik šāds Džeks Uzšķērdējs tiešām vēlos vakaros klaiņoja pa Londonu, ar nazi drūmos nostūros slepkavodams prostitūtas.

Teoriju par to, kas bijis vainīgs, ir vairāk par simtu, kā iesaistītie tiek minēti gan masoni, gan karaliskā ģimene, gan Londonas ārstu un tirgotāju augstākās aprindas, liekot izskanēt arvien jaunām versijām. Nežēlīgie 1888. gada notikumi iedvesmojuši daudz literatūras un kino darbu. Starp tiem ir grāmata "The Lodger", pēc kuras filmu uzņēmis pat Alfrēds Hičkoks, gan Holivudas kases grāvējs "From Hell" ar Džoniju Depu izmeklētāja lomā.

Arestēts par Paitcela nogalināšanu, H.H.Holmss policistiem atzinās vēl 27 slepkavībās, bet mēļo, ka upuru skaits Čikāgā vien varēja pārsniegt divus simtus. Slepkavību sēriju Holmss sāka, nogalinot savas mīļākās (tās vienkārši kādu dienu pazuda, bet Holmss apkārtējiem stāstīja, ka mirušas pēc aborta). Vīram gan pie dūšas gāja arī citi noziegumi – viņš tika apsūdzēts daudzsievībā, ļaunprātīgā dedzināšanā, centās inscenēt savu nāvi, par to vēloties iegūt tūkstošus no apdrošināšanas kompānijas.

Kad pašam tas neizdevās, Holmss uz šādu avantūru pierunāja Paitcelu – viņš tika apdrošināts un tika atrasts līdzīgu apmēru līķis, ko sadedzināt, bet Holmsam bija cits plāns. Viņš pa īstam nogalināja Paitcelu, iekasēja apdrošināšanas naudu, bet nelaiķa sievai iestāstīja, ka vīrs slēpjas Londonā. Pēc prasmīgas apvārdošanas viņa Holmsam uzticēja trīs no saviem pieciem bērniem, bet pati devās ceļojumā uz Kanādu. Tajā pašā virzienā pa citu ceļu devās arī jau likumsargu vajātais Holmss ar vienu no savām sievām, kas par slepkavībām neko nenojauta. Vēlāk atklājās, ka Holmss divus no Paitcelu bērniem noindējis, bet trešo – sazāļojis, sacirtis gabalos un sadedzinājis.

1894. gadā slepkavību sērijai pienāca gals – Holmsu arestēja, bet vēl pēc gada notiesāja, piespriežot nāvessodu. Pirms viņa nāves dzeltenā prese tika pie iespējas slepkavu intervēt, un tur nu Holmss sastāstīja briesmu lietas, kas teju viss izrādījās nepatiesība un pārspīlējumi. Arī tiesā viņš sākotnēji taisnojās, ka ir nevainīgs, pēcāk lepni stāstīja par slepkavībām, bet galu galā mēģināja iestāstīt, ka viņā ieperinājies pats Sātans.

Interesanti, ka šogad nācās izrakt Holmsa līķi – pēc TV seriālā "American Ripper" vēstītā, ka slepkavam izdevies no soda izbēgt un īstenībā Holmss pat, iespējams, ir tas pats Džeks Uzšķērdējs, tiesa deva atļauju ekshumācijai. Tā kā Holmss, baidoties, ka viņa līķi izraks trofeju mednieki, bija pēdējā gribā lūdzis zārku ierakt dziļi zemē, turklāt cementā, viņa atliekas pat līdz šim brīdim nebija pilnībā sadalījušās, pat slavenās ūsas bijušas laika zoba teju neskartas. Ekshumācija un atrasto zobu izpēte gan atklāja – apraktais patiešām ir Holmss, kas tomēr savulaik saņēmis taisnīgu sodu.

Harismātiskais un izskatīgais Teds Bandijs septiņdesmitajos gados vairākos ASV štatos nogalināja vairāk nekā 30 cilvēkus, lielākoties jaunas meitenes. Pie dažām Teds ielauzās naktī mājās, smagi piekāva un nolaupīja, citas uzrunāja uz ielas, ātri vien piesaistot uzmanību – vai nu tēlojot, ka viņam nepieciešama palīdzība, vai arī uzdodoties par kādu amatpersonu. Ieguvis upures uzticību, Bandijs viņu ievilināja nomaļākā nostūrī, kur uzbruka un nogalināja. Dažreiz pat pēc vairākām stundām atgriezās un turpināja līķi apgānīt, liekoties mierā vien tad, kad ķermeni jau bija sākuši plosīt zvēri. Vismaz 12 upuriem Bandijs nogrieza galvas, tās kādu laiku pat par piemiņu glabājot savā dzīvesvietā.

Nonācis aizdomās par slepkavībām, Bandijs pat pamanījās divas reizes izbēgt no cietuma un turpināja galēt cilvēkus, līdz 1978. gadā Floridā tika notverts pēdējoreiz. 1989. gada janvārī viņš tika nonāvēts uz elektriskā krēsla – tikai pirms neilga laika, pēc desmit gadu liegšanās, Bandijs bija atzinies 30 slepkavībās. Izmeklētāji pat bija pārsteigti, cik slepkava pēkšņi bija atklāts. Stāstīja, kā slepkavošanas sākuma gados bijis "amatieris", līdz kļuvis par "plēsoņu".

"Viņš sacīja, ka ar laiku slepkavība vairs nav iekāres vai vardarbības motivēts noziegums," atminas FIB aģents, kam Bandijs pirms nāvessoda uzticējis savu stāstu. "Tā kļūstot par apsēstību. Tā kļūstot par daļu no tevis.... Upuris kļūst par daļu no tevis, un jūs abi esat mūžīgi vienoti. Un tā vieta, kur tu viņu nogalini vai pamet, uz visiem laikiem ir tev svēta."

"Viscietsirdīgākais kuces dēls, kādu jūs varētu satikt," tā Bandijs savulaik, pēc viņa biogrāfes Annas Rulas sacītā, esot nodēvējis pats sevi. "Viņš bija sadistisks sociopāts, kas guva baudu no cita cilvēka sāpēm un kontroles, kas viņam bija pār upuriem – līdz viņu nāvei un dažreiz arī pēc tās," rakstījusi Rula.

To, ka viņš atšķiras no skolas biedriem, Andrejs saprata jau tīņa gados. Ģimene cieta badu, zēns bija izkāmējis un nespēcīgs, vienaudži par viņu ņirgājās. Vēlāk Andrejs atklāja, ka cieš no impotences, un tas jau tā kluso puiku padarīja vēl noslēgtāku. Viņam iepatikās kāda vienaudze, bet pretējā dzimuma klātbūtnē Andrejs bija zemāks par zāli un nekādi nespēja saņemties simpātiju uzaicināt uz randiņu. Taču vienlaikus atklāja kādu lietu, no kuras pats nobijās – reiz dusmās uzklupa savas mazās māsas 11 gadu vecajai draudzenei un, sev negaidot, ejakulēja, izbaudot, kā tā cenšas atgūt elpu.

Pēc izglītības iegūšanas dzimtajā Ukrainas pilsētiņā Andrejs centās iekļūt Maskavas Valsts universitātē, bet konkursu neizturēja. Tad nonāca arodskolā Kurskā, kur arī uzsāka pirmās nopietnās attiecības -–līdz īstam seksam gan tā arī nenonāca, jo erekcijas Andrejam nebija, un pēc pusotra gada meitene Čikatilo pameta. Tad nāca armija, pēc kuras Andrejs atgriezās dzimtajā miestā. Ieskatījies kādā meitenē, centās sākt attiecības, bet atkal bija problēmas ar erekciju. Partnere, neko ļaunu nedomādama, biedrenēm pavaicāja, ar kādiem līdzekļiem Andrejam varētu palīdzēt, bet tās izpļāpājās pa visu pilsētu.

"Meitenes man aiz muguras sačukstējās, ka esmu impotents. Man bija tāds kauns. Es mēģināju pakārties, bet māte un kaimiņi mani izvilka no cilpas. Un man šķita, ka tādu apkaunojošu vīrieti neviena negribēs. Man nācās bēgt prom no dzimtenes," vēlāk atminējās Čikatilo.

Pārcēlās uz Rostovu, kurp vēlāk devās arī viņa māsa, kas tur apprecējās un sagādāja sievu arī savam brālim. Tā nu Andrejs dzīvoja laulībā ar Feodosiju, seksa viņiem nebija, lai gan grūta sieva palika – Čikatilo sēklu viņa sevī iedabūjusi ar pirkstiem. No malas likās – parasta padomju ģimene. Piedzima dēls, Andrejs attālināti ieguva grādu krievu literatūrā un kādā mazas pilsētiņas skolā kļuva par skolotāju.

Tieši skolā sākās pirmie Čikatilo noziegumi – viņš mēdza vakaros negaidīti ieiet meiteņu kopmītņu guļamistabā, cerot viņas ieraudzīt puskailas. Reiz viņš kādu skolnieci ieslēdza klasē un apgrābstīja, citreiz peldbaseinā apčamdīja kādu pusaudzi. Skolnieces sāka sūdzēties, un Čikatilo nācās pāriet strādāt uz citu skolu, kur notika tas pats.

Ap to pašu laiku Čikatilo sāka arī slepkavot – 1978. gada septembrī ievilināja deviņgadīgu meitenīti pamestā mājā, centās izvarot, bet, nespējis sasniegt erekciju, viņu nodūra. Slepkavības brīdī maniaks ejakulēja, un laikam tieši tad arī saprata – apmierinājumu spēj sasniegt nonāvējot. Turpmākos trīs gadus, pēc paša vārdiem, tomēr centies cīnīties ar vēlmi slepkavot, Čikatilo vairs nespēja sevi atturēt.

Jaunas sievietes, meitenes, bērni – Čikatilo viņus uzrunāja autobusu pieturās vai nomaļās ielās, piesolīja parādīt īsāko ceļu uz mājām, marku kolekciju vai konfekti, bet tad ievilka mežā vai kādā pamestā ēkā, kur dūra, sita un žņaudza. Pieaugušākas sievietes – prostitūtas vai bezpajumtnieces – Čikatilo pamestās ēkās ievilināja ar naudu vai piesolot alkoholu. Kad sekss kārtējo reizi cieta neveiksmi un Čikatilo tika izsmiets par impotenci, Andrejā pamodās zvērs.

Ar laiku sākās arī izmeklēšana – tika atsūtīta brigāde no Maskavas, kas izvirzīja vairākas teorijas. Daži domāja, ka slepkavības veikusi cilvēku grupa, kas tirgo iekšējos orgānus, citi – ka uzdarbojas sātanistu kults, citi – ka vainīgs kāds homoseksuālis vai pedofils.

1984. gada septembrī Čikatilo pirmoreiz tika aizturēts. Kādā autobusa pieturā viņš uzrunājis kādu meiteni, bet to pamanījis civilā tērpies milicis, kas Čikatilo aizturējis. Pie Andreja atrada nazi un virvi, pēcāk noskaidrojās, ka arī ārējais apraksts atbilst tam, kādu iepriekš par iespējamo maniaku devuši vairāki liecinieki. Taču par viņa nevainību liecināja asins analīzes – Andrejam bija A grupa, bet slepkavas sēklā konstatēta AB grupa. Kā izrādījās krietni vēlāk, Čikatilo ir viens no retajiem cilvēkiem, kam asins grupa asinīs un sēklā nesakrīt. Un tā Čikatilo tika palaists sveikā, dabūjis atsēdēt vien trīs mēnešus par zādzību – tāda lieta viņam bija sekojusi no iepriekšējās darbavietas.

Tiesa sākās 1992. gada aprīlī, un tas bija pirmais lielais mediju notikums postpadomju Krievijā. Mediji Čikatilo pirmoreiz ieraudzīja tiesas zālē – maniaku ar skūtu galvu, ieslēgtu metāla būrī, lai pasargātu no viņa upuru radinieku uzbrukumiem. Pirmajos rakstos Čikatilo arī tika nodēvēts par kanibālu un dēmonisku skūtgalvi, kas nebūt neatbilda kautrīgā Andreja dabai un ikdienas izskatam. Piespriesto nāves sodu Čikatilo vairākas reizes mēģināja pārsūdzēt, rakstīja pat Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam, tomēr rezultāta nebija, un 1994. gada 14. februārī 57 gadu vecumā slepkava tika nošauts.

Čikatilo rīcību un tās iemeslus savulaik mēģinājuši skaidrot arī zinātnieki.