Daba un tās procesi māca, palīdz izprast un izglīto. Daba bieži vien pati spēj ar savām norisēm tikt galā un regulēt ietekmi – un tieši šāds gadījums ir arī jaunā gada pirmajās dienās izveidojies noslīdenis Gaujas Nacionālajā parkā, Siguldā, skaidro Dabas aizsardzības pārvaldē. Noslīdenis pie Gūtmaņalas aizšķērsojis dabas iecienīto dabas taku, kas pašlaik ir slēgta.
Šajā sezonā, kad lietavas teju nerimst ne dienas, zemes virskārta nav sasalusi un vairs nespēj nest milzīgo ūdens daudzumu, daudzviet Gaujas senlejā un sāngravās, kā arī citu upju ielejās izveidojušies lielāki vai mazāki dubļu un zemes virskārtas noslīdeņi. Lielākie konstatēti pie Pēteralas Vējupītes gravā un pie Gūtmaņalas Gaujas nogāzē.
Saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras sniegto informāciju, aizvadītais rudens bijis viens no mitrākajiem meteoroloģisko novērojumu vēsturē, un tieši Sigulda bijusi viena no vietām ar vislielāko nokrišņu daudzumu.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ģeologs Dainis Ozols skaidro, ka noslīdeņu un izskalojumu veidošanās dabā ir normāls process, un ik gadu stāvajās Gaujas senlejas nogāzēs un sānu gravās notiek pārmaiņas zemes virskārtā.
Senlejas stāvā mala veidojās ledus laikmetā pirms 12 līdz 14 tūkstošiem gadu. Tajā laikā senleja novadīja ledāja kušanas ūdeņus no plašām teritorijām un ūdeņi plūda zem ledus pārsega, iegraužoties irdenajos devona smilšakmens un māliežu slāņos. Pēc ledus izkušanas senlejā ūdeņu plūsma samazinājās un izveidojās senā Gauja, kas sākotnēji bija ūdeņiem un sanesām krietni bagātāka nekā šobrīd.
Šajā sākuma periodā nogāžu procesi bija ļoti aktīvi – notika nobrukumi, veidojās nobiras un noslīdeņi, bija arī aktīva gravu veidošanās. Pamazām nogāzes nostabilizējās, tās pārklājās ar nelielu, nevienmērīgu nobiru kārtu, apauga, un gan nobrukumi, gan noslīdeņi kļuva retāki.
Lai rastos noslīdenis, ir jānotiek apstākļu sakritībai. Jābūt kādām šaurākām vietām devona iežu slāņkopā vai "kabatām" starp iežu slāņiem un nobiru kārtu, kurās var koncentrēties pieplūstošie ūdeņi, kā arī jābūt laika apstākļu izraisītam ūdeņu pieplūdumam. Rezultātā, pieaugot ūdeņu hidrauliskajam spiedienam pazemē, kādā nogāzes daļā, virskārtā vai plašākā iecirknī pazūd saķere ar pagulošajiem iežiem un sākas kustība. Tiklīdz sakustēšanās ir sākusies, tā notiek mālainā iežu materiāla un ūdens sajaukšanās, pārvēršanās pusšķidrā slidenā mālainā masā, kas darbojas kā eļļa mehānismos. Tādējādi vesels nogāzes bloks, kopā ar visu apaugumu – krūmiem, kokiem, kā pa slidkalniņu noslīd līdz nogāzes pakājei – notiek noslīdenis kā process un izveidojas noslīdenis kā ģeoloģisks veidojums.
Pusotru metru biezais un ap 400 kvadrātmetru lielais zemes virskārtas nobrukums netālu no Gūtmaņalas veidojies, jo ūdens nespēja izsūkties cauri māla starpkārtai un smaguma spēka ietekmē virskārta noslīdēja.
"Apskatot un izpētot šādu svaigi izveidojušos noslīdeni, mēs varam labāk izprast Gaujas senlejas attīstību. Daudzviet senāki noslīdeņi, kas tagad atgādina nelielus pauguriņus nogāzes pakājē, vai noslīdeņu cirki (ieloki nogāzē, no kurienes noslīdeņa bloks ir atdalījies) senlejas malās ir jau apauguši. Neredzot, kā realitātē notiek noslīdeņa veidošanās, nebūtu iespējams izprast to izcelsmi," teikts DAP mājaslapā.
Visticamāk, klimata ietekmē ar līdzīgiem procesiem sastapsimies aizvien biežāk un šādi dabas procesi kļūs arvien intensīvāki. Klimata izmaiņu rezultātā mūsu platuma grādos ziemas kļūt siltākas, vasaras vēsākas un nokrišņu kopumā ir vairāk.
Lielākais jaunāko laiku noslīdenis bija nogruvums Turaidas pilskalnā 2002. gada februārī, kas nopietni apdraudēja 13. gadsimtā celto Turaidas pili.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
