Lai top pasakaina svētku vieta – dārznieka Jāņa pieredzes stāsts par ugunskura vietas veidošanu

"Tā mums ir maģiska vieta, kur svinēt ģimenes svētkus…" skaidro Jānis.

Pirms sākt rakt zemi un nest akmeņus, jāpadomā par pareizās vietas izvēli, lai ugunskurs nenodarītu ļaunu ne mājām, ne kokiem, ne kādam citam. "Pašu ugunskura vietu izvēlējāmies būvēt netālu no pirts un dīķa, bet, pirms uzsākām būvniecības procesu, izvērtējām arī attālumu no ēkām, lai tas būtu droši lielāka vēja laikā. Svarīgi, lai arī ugunskurs neatrastos pārāk tālu, jo tad būs mazāka vēlme to kurināt un doties pie tā," stāsta Jānis.

Viņš piemin: "Attālumu meklējām gadus piecus – pa vasaras saulgriežiem, jo tas ir laiks, kad mūsu ģimene vienmēr kurina ugunskuru. Vienu gadu par tālu, citu gadu par tuvu vai arī vienkārši šķita, ka tas vizuāli nav savā vietā. Mēs atradām tam piemērotu vietu tikai 2017. gada saulgriežos, un, tā kā gribēju svinēt savā jaunajā un īstajā ugunskura vietā, tad uzsāku ugunskura vietas veidošanu.

Ziemas garajos vakaros ar sievu uz papīra uzmetām skici ar idejām par ugunskura vietas vizuālo izskatu. Pēc mūsu plāniem tai bija jāpilda vēl dažas funkcijas – ugunskura vietai bija jāatdala un jāierobežo pļava no atpūtas zonas, kur atrodas peldvieta un pirtiņa, jārada mājīguma sajūta, tāpēc nolēmām to izveidot tādā kā 3D formā – veidojot no laukakmeņiem un augsnes tādu kā valni, kurš atdala pļavu no šīs zonas. Tā kā dzīvojam lauku viensētā, izmantojām laukakmeņus, šķiet, tie dod tādu kā varenības sajūtu katrā lauku sētā," teic Jānis.

"Ar traktortehnikas palīdzību (aprīlī) izlīmeņoju vietu un lieko augsni sastūmu nelielā valnī, kas ļāva saprast vizuāli, kur un kā darbs notiks tālāk. Vairāk strādāju uz izjūtām, pieturoties pie skices. Sākotnēji nevarēju noteikt, cik vieta būs liela, lai tā labi izskatītos no attāluma.

Pirms uzsākām kurtuves būvēšanu, atzīmējām tai paredzēto vietu. Tad mums bija jāizvēlas no sev pieejamiem materiāliem labākais – viens variants bija dolomīta akmens plāksnes, bet otrs – ozolkoka ripas, kuras varētu iestrādāt zemē un tās varētu izmantot arī pašai kurtuvei.

Ilgi nevarēju pieņemt lēmumu, bet nedēļu pirms Līgo svētkiem sasparojos un pieņēmām lēmumu par labu dolomītam, kā rezultātā uzdāvināju sev vārda svētkos skaistāko dāvanu, kas kalpos vēl daudzus gadus. Dolomītu izvietojām gar kurtuves malu. Šķita, ka, to liekot ar spraugām un tajās iesējot zāli, būs gaumīgāk un tas vietai dos tādu kā viegluma sajūtu."

Laukakmeņus vedu ar ekskavatoru. Kurtuves pamats ir smagās automašīnas riepa – ieliku to kā formu, apkārt aplēju ar betonu (lai būtu kaut kāds saturs) un dolomītu saraku zemē, izmantojot līmeņrādi, lai viss būtu ideāli taisni.

Tad savedu nepieciešamo augsni un attiecīgi "uz aci" izveidoju valni. Ar katru rokas kustību valnis izskatījās arvien labāk.

Tā kā mēs bijām plānojuši pusapaļu dobi, kas pāriet tādā kā valnī, tā bija jāizveido kā uzkalniņš. Izmantojot grābekļa kātu, var teikt, ka zīmēju pa augsni, tieši tāpat kā uz papīra skicēju savas dobes.

Tagad, skatoties uz dobi, domāju, ka man izdevās veiksmīgi realizēt ideju un tas prasīja tikai četras dienas!" pieredzē dalās Jānis.

Ja nu kāds vēlas veidot šādu svinību vietu, tad Jānis iesaka bruņoties ar pacietību, kā arī uzmanību pievērst augu izvēlei – tiem jābūt pēc iespējas mazākiem, lai tie nepāraugtu un nenomāktu ugunskura vietas reljefu un neizbojātu formu.