Izskalotās jūras aļģes kā mēslojums dārzā: kur un kā tās pareizi izmantot  (3)

Par aļģu daudzveidību, Latvijas piekrastei raksturīgākajām, kā arī to, kur tās vislabāk izmantot, stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta eksperimentālās hidrobioloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece asoc. prof. Dr. biol. Maija Balode un Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Agroķīmijas departamenta direktore Skaidrīte Rulle.

Kā žurnālam "Tavs Dārzs" skaidro Maija Balode, mēslojuma ziņā vērtīgas ir gan viengadīgās zaļaļģes, gan daudzgadīgās brūnaļģes un sārtaļģes.

Nonākot augsnē, zaļaļģes ātri sadalās, kļūstot par vērtīgu mēslojumu. Piemēram, brūnaļģu un sārtaļģu noārdīšanās notiek salīdzinoši lēnāk, bet, iestrādājot tās augsnē, tiek uzirdināta melnzeme mēslojošā iedarbība ir ilgstošāka.

Savukārt izskaloto makroaļģu daudzums ir atkarīgs no valdošajiem vējiem un vēja stipruma. Visvairāk izskaloto makroaļģu parasti ir Kurzemes piekrastē, jo sevišķi Liepājas pludmalē. Ja viengadīgās zaļaļģes parasti jūras krastā visbiežāk redzamas jūnijā–jūlijā, tad daudzgadīgās brūnaļģes un sārtaļģes masveidā tiek izskalotas pēc spēcīgām rudens vētrām. Pētniece atzīmē, ka Rīgas līča daudzgadīgo makroaļģu izskalojumos dominē brūnaļģes, bet Baltijas jūras atklātās daļas piekrastē – sārtaļģes.

Taujāta, vai ir kādi ierobežojumi saistībā ar aļģu vākšanu, Balode norāda, ka tas būtu jājautā piekrastes pašvaldību pārstāvjiem. "Manuprāt, pašvaldībām būtu jābūt ieinteresētām izskaloto aļģu savākšanā, jo sevišķi peldvietās, un būtu visādiem spēkiem tas jāveicina, bet, cik man zināms, atsevišķos rajonos par iebraukšanu kāpu zonā tiek prasīta samaksa," piebilst Balode, "varbūt vienīgi vajadzētu noteikt laiku, līdz kādam tas būtu jāizdara, lai pēc tam neaizvākto masu savāktu ar tehnikas palīdzību."

Viņa arī atzīmē, ka jebkurā gadījumā nebūtu pieļaujama izskaloto aļģu atstāšana pludmalē, tās piestumjot kāpām, kas veicina smilšu pludmales aizaugšanu un vētru gadījumā, ieskalojoties atpakaļ jūrā, kļūst par tās otrreizēju piesārņojumu.

Kā atgādina asociētā profesore Maija Balode, makroaļģes var izmantot ne tikai kā vērtīgu mēslojumu, bet arī farmakoloģijā, kosmētikā, SPA procedūrās, pārtikas rūpniecībā un citur.

"Pirms tam būtu jāveic to ķīmiskā sastāva analīzes, jo, kā zināms, aļģes raksturo spējas lieliski akumulēt toksiskās vielas, piemēram, smagos metālus," brīdina Balode.

Savukārt VAAD Agroķīmijas departamenta direktore Skaidrīte Rulle atgādina, ka aļģes ir organiskais mēslojums, ko tautā dēvē par jūras mēsliem. Šos jūras mēslus veido sārtaļģes, brūnaļģes un zaļaļģes, un tie ir salīdzinoši bagāti ar augu barības elementiem. Piemēram, gaissausi jūras mēsli satur 70–78% sausnes un attiecīgi 1,6–2,5% slāpekļa (N), 0,3% fosfora (P2O5) un 1,6–3,5% kālija (K2O).

Rulle aļģes iesaka izmantot pamatmēslojumam, proti, iestrādājot augsnē 20 līdz 40 tonnas uz hektāru jeb 2 līdz 4 kilogramus uz kvadrātmetru, parasti – ja paredzēts audzēt dārzeņus, tostarp kartupeļus. Atšķirībā no citiem organiskajiem mēsliem, piemēram, pakaišu kūtsmēsliem, salmiem, zaļmēslojuma, jūras aļģu mēslojuma iedarbība ir īslaicīga – viens gads.

Taujāta par to, vai arī zilaļģes var pielietot augu mēslošanai, Rulle aicina no zilaļģu izmantošanas mēslošanā labāk izvairīties, jo īpaši no to pielietojuma virsmēslojumam.