‘Pasaulē ir daudz interesantu lietu, kas kucēnam jāiepazīst’ – patversmes sunītes Rondas dienasgrāmata

Piedāvājam tev ieskatīties melnās suņu meitenes Rondas ikdienā no paša suņa skatupunkta. Tajā tu ik dienu varēsi lasīt, ko viņa šodien piedzīvojusi. Ar šādu ierakstu palīdzību patversmes darbinieki cer ātrāk atrast Rondai mājas.

Šobrīd melnā sunīte atrodas savās pagaidu mājās, bet viņa ar nepacietību gaida savu jauno saimnieku, kurš viņai dos ne tikai īslaicīgu pajumti, bet pieņems ģimenē kā savējo un gādās par Rondu visas suņu dzīves garumā.

Rondas dienasgrāmata tiks rakstīta katru dienu. Ja esi ieinteresēts sekot līdz suņu meitenes dzīves gaitai, to tu vari darīt šeit.

Ja vēlies kļūt pat sunītes saimnieku, sazinies ar patversmi (tel. 26617636) un sarunā iespēju satikt, iespējams, savu nākamo mājas mīluli un četrkājaino draugu.

"Hei, hei, visiem, mani sauc Ronda un es esmu Rejas vecākā māsa (tā man vismaz gribas domāt, ka vecākā), jo esmu pašpietiekamāka un nosvērtāka nekā mana māšele!

Par visu no sākuma – šodien pamodos patversmē, kā ierasts, no savu draugu rejām, paēdu brokastis, padauzījos pastaigu laukumā un gaidīju brīvprātīgos, lai dotos pastaigās. Nekas neliecināja, ka šodien būs savādāka diena, bet… atnāca tā foršā sieviete, kura paņēma manu māšeli un teica, ka tagad esot mana kārta braukt uz pagaidu mājām mācīties suņu gudrības un viņai arī esot priecīga ziņa, ko man pastāstīt par māšeli. Kas ir braukt? Kas ir pagaidu mājas? Kas ir suņu gudrības? Un kur ir mana māšele?

Nu, tad braucam ar! Ziniet, braukt ir tik forši! Man ļoti patika. Pagaidu saimniece mani slavēja kā priekšzīmīgu suni un teica, ka es, tāpat kā mana māšele, esot ideāls suns, kuru pārvadāt ar auto. Foršs kompliments, ne?!'

Mēs piebraucām pie mājas, un pagaidu saimniece teica, ka mani gaida pārsteigums. Ejam iekšā, un tur ir daudz suņu, un man stāsta, ka tā ir Čiepa (saka, ka tas esot suns, bet pēc suņa nemaz neizskatās), tā ir Dženija, viņa arī esot no tās pašas patversmes (tas jau ir nedaudz lielāks un sakarīgāks suns), bet tā ir Selivana. Visbeidzot pārsteigums – mana māšele Reja. Tāds prieks bija viņu atkal satikt. Izrādās, ka viņa kopā ar vēl citu suni vārdā Tumsa tagad dzīvos pie pagaidu saimnieces dēla. Šodien viņi esot bijuši patversmē un sakārtojuši papīrus. Lai arī kas būtu papīri. No visiem šiem jaunumiem mazam suņa bērnam var sākt griezties galva.

Pārējie suņi mani uzņēma labi. Bijām pastaigā un peldēties. Man patika atveldzēties dzestrajā ūdenī. Pagaidu saimniece saka, ka es esot liela medniece. Nu, kas tur vainas, ja lieku lietā savu degunu? Un vēl viņa saka, ka es esot ļoti gudra, ātri mācoties un man vajagot iet suņu skolā, tad es būšot priekšzīmīgs suns. Jā, es gribu būt tāds suns!

Šodien vairs nav vaļas rakstīt. Vēl jāizpēta jaunā māja un suņi… arī tas mazais, dīvainais suns."

"Pasaulē ir tik daudz interesantu un jaunu lietu, kas mazam kucēnam vēl jāmācās un jāiepazīst. Pagalmā, kur mēs varam dzīvoties, ir daudz dažādu jokainu lietu – puķes, āboli, krūmi un dīvaina konstrukcija, ko cilvēki sauc par siltumnīcu. Visam ir sava īpašā smarža. Tādus brīnumus es agrāk nebiju redzējusi.

Suņu dāmas – Selivana, Dženija un Čiepa (joprojām uzskatu, ka tas nav suns) – mani uzņem labi. Es gan viņas pārāk netraucēju, jo man labāk patīk vienai spēlēties ar savām mantiņām vai vienkārši raudzīties uz pārējiem. Pagaidu saimniece gan saka, ka es pārāk turoties nost un visu laiku aicina bariņā, bet man tā patīk labāk.

Es tomēr esmu liela un pašpietiekama meitene. Tā es domāju, līdz šodien pie manis ciemos atbrauca pazīstams cilvēks no patversmes. Viņu ar māšeli mēs jau bijām satikušas daudzas reizes. Es viņu atcerējos, tādēļ varēju iedot daudz, daudz buču, sēdēt klēpī un piespiesties. Tas man patika. Tā, ka zini, saimniek, tad kad tu iegūsi manu uzticību, es būšu īsts mīļumiņš.

Pagaidu saimniece saka, ka man esot mednieces deguntiņš. Jā, tāds man ir. Es ar interesi ošņāju visas jaunās smaržas. Dažkārt es mēdzu aizrauties un nedzirdēt, ja mani kāds sauc. Šajos brīžos es aprotu, ka es gribu iet suņu skolā, lai labāk iemācītos saprasties ar savu saimnieku un otrādi.

Man ir bail (nu ļoti bail) no stikla durvīm, tas ir kaut kas nesaprotams. Pagaidu saimniece man stāsta un rāda, ka nav no kā baidīties, un arī pārējās suņu dāmas rāda, ka viss ir kārtībā, un varu droši iet, bet, neskatoties uz viesiem iedrošinājumiem, mani tāpat pārņem bailes. Arī vīrieši mani nedaudz biedē.

Šodien bijām pastaigā – varēju papeldēties un ošņāties uz nebēdu, tas man patīk. Bet ziniet, kas man vēl patīk? Sapnis par savām mājām un saimnieku, kuru es mīlēšu un kurš mīlēs mani. Es ļoti ceru, ka drīz mans sapnis kļūs par īstenību."

"Mana pagaidu saimniece saka, ka es esmu malace. Man patīk, ja mani slavē. Sāku aprast ar cilvēkiem un apkārtni. Pati arī jūtu, ka palieku drošāka. Šeit visi pret mani labi izturas, kas man liek noprast, ka viss būs kārtībā un nav jābūt piesardzīgai.

Šodien pirmo reizi mūžā ēdu kaut ko dīvainu, ko cilvēki sauc par āboliem. Jocīgi gan tie cilvēki, ja viņiem garšo tādas lietas. Nē, nu panašķēties jau var, bet katru dienu es gan tādus brīnumus neēstu.

Ārā ir karsti, tādēļ mums, suņiem, ir atļauts spēlēties ūdens vannā. Šo dienas daļu es izbaudu visvairāk.

Un es varu palielīties – tās stikla durvis vairs nešķiet tik biedējošas. Vēl mazliet un būšu uzvarējusi to stikla durvju briesmoni. Katram bērnam ir kāds mošķītis, no kura jābaidās. Labs ir, man vairs nav vaļas rakstīt, jāskrien izpētīt pagalms un vēl jau vakara pastaiga."