Tatārijas salāts – invazīva suga, kas apdraud Latvijas bioloģisko daudzveidību  (3)

"Tavs Dārzs" jautā ekspertēm, LIFE CoHaBit projekta vadītājām – teritorijas plānošanas un vides ekspertei Laurai Veinbergai un Gundegai Ulmei, svarīgākos jautājumus par Tatārijas salāta izcelsmi, izskatu un ietekmi uz vidi.

Tatārijas salāts (Lactuca tatarica) ir augs, kas izplatīts Eirāzijas stepes joslā. Tas aug upju krastos un sāļainās augsnēs, jo ir izturīgs pret sausumu un sāli. Tatārijas salāts Latvijas teritorijā ir adventīvs jeb "ievazāts" augs un sastopams galvenokārt valsts austrumos un vidusdaļā. Šis augs labi ieviešas jūrmalas smiltājos un sastopams, kā atsevišķi eksemplāri un arī grupās. Tatārijas salāts ir sastopams arī nezālienēs, ceļu un dzelzceļu malās.

Tatārijas salāts ir daudzgadīgs kurvziežu dzimtas lakstaugs – vidēji 60 centimetru garš ar garu, dziļu sakni. Tā lapas ir zilganzaļas, šauras ar zobainām malām, atgādina rukolas salāta lapas. Ziedi – zili violeti, ziedkopā var būt ap 20 ziedu. Pēc ziedēšanas augļa kausmatiņi ir balti. Augs zied no jūlija beigām līdz septembrim.

Tatārijas salāta jaunie dzinumi no sakņu pumpuriem parādās, sākot ar marta mēnesi līdz maijam, kā arī rudenī. Kā norāda ekspertes, ieraugot augu piekrastē, apmeklētāji mēdz priecāties par tā skaistumu, jo nezin, ka tā ir invazīva suga, kurai nevajadzētu atrasties mūsu piekrastē. Tomēr augustā vairs reti kur redzamas zaļās rukolveidīgās lapas, jo augs ir izziedējis un sēklas ir izplatījušās.

Kā stāsta ekspertes, Latvijā tatārijas salāts var būt ienācis dažādos ceļos. Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes apkopotās informācijas augs ievests Lielbritānijā 1784. gadā, tomēr savvaļā konstatēts 1905. gadā. Vēlāk pa ūdens un citiem ceļiem izplatījies uz Nīderlandi un Īriju, Vāciju un Poliju. Savukārt Latvijā suga introducēta 1921. gadā. Daži uzskata, ka suga izplatījusies ar smilšvistiņas (Syrrhaptes paradoxus) starpniecību, citi – ka kopā ar vilnu un graudaugiem. Tomēr galvenais tatārijas salāta introdukcijas ceļš – ar labību un koksni.

Jūras piekraste un arī upju krasti ir kā sugu dabiskais pārvietošanās koridors – ar straumēm var tikt pārnestas sēklas, sakņu fragmenti un citas augu daļas, kas ļauj invazīvajām sugām ieviesties arvien jaunās vietās. Taču šīs sugas izmanto arī ceļus, dzelzceļus un kanālus. Augu sēklas var ceļot, pieķeroties pie vilcieniem, automašīnām vai kurpju zolēm. Tā cilvēki neapzināti palīdz invazīvajām sugām to izplatībā.

Tatārijas salāts ir uzskatāms par invazīvu jeb agresīvu sugu, kas Latvijā ir nonākusi ar cilvēku starpniecību, pārvarot līdz tam nepārvaramas bioģeogrāfiskās barjeras. Lai saglabātu un atjaunotu biotopus ir jāveic aktīva invazīvo augu sugu ierobežošana, nepieļaujot šo augu vienlaidus audžu veidošanos, kas pārņem biotopos sastopamo sugu teritorijas. Piemēram, Rītabuļļu – Daugavgrīvas piekrastē Tatārijas salāts ir konstatēts starp tādām tipiskām kāpās pastāvošām sugām, kā smiltāju kāpu niedre, biezlapainā sālsvirza, smiltāju kāpu kviesis, toties pelēkajās kāpās tas ir iemeties starp lauka vībotni, kāpu auzeni, smilts grīsli un čemuraino mauragu.

Kopumā pastāv uzskats, ka sugu izplatīšanās ierobežošana ir jāveic, ja tās sāk aizņemt vietējo sugu ekoloģisko nišu, radot būtiskas un reizēm neatgriezeniskas pārmaiņas ekosistēmās un pat to funkcionēšanā. Pēdējos gados Tatārijas salāts ir izteikti sācis dominēt Rīgas līča piekrastes zonā, vietām kāpu ieplakās veidojot monolītas audzes, informē projekta vadītājas.

Auga ekspansīvā daba apdraud vietējo augu un dzīvnieku sugu pastāvēšanu to dzīvotnēs, ar laiku mainot piejūras biotopu struktūru. Jūtīgākie biotopa iemītnieki tiek izkonkurēti no teritorijas un var pat izzust. Samazinās bioloģiskā daudzveidība, līdz ar to arī ekosistēmu noturība pret dažādu, piemēram, klimata pārmaiņu vai cilvēku radītu faktoru ietekmi.

Kā stāsta ekspertes, šobrīd projekta ietvaros tiek veidotas talkas dabas parkos pie jūras. Viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai tiktu apturēta invazīvo augu sugu izplatīšanās un samazinātos to aizņemtā platība. Tas ir smalks roku darbs, kas regulāri jāatkārto, lai būtu efektīvs. Darbs ir ilgstošs un sekmīgs būs tikai tajā gadījumā, ja invazīvā suga tiks ierobežota arī apkārtējā teritorijā ārpus dabas parka.

Tiek uzskatīts, ka ekoloģiski jūtīgās ekosistēmas, pie kuram pieder piejūras biotopi, būtu pilnībā jāattīra no šīs invazīvās sugas. Plānojot darbus, jāņem vērā, ka ar parasto traktortehniku kāpās iebraukt aizliegts. Tāpēc galvenā metode tatārijas salāta izskaušanai ir izraušana ar sakni, pirms tas paspējis izsēt sēklas. Visi izrautie augi jāiznes pludmalē, jānovieto kaudzēs. Tur tos var savākt un aizvest no parka teritorijas.

Nesen norisinājās jau otrā talka Rīgas pusē – Vakarbuļļos, kad LIFE CoHaBit projekta komanda talkoja kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru nacionālā parka jaunajiem censoņiem. Savukārt pirmā talka notikusi vēl pavasarī kopā ar Rīgas 19. vidusskolas skolēniem. Augustā jau bija manāmi uzlabojumi pēc pirmās talkas – šajās vietās nebija manāms Tatārijas salāts. Gala secinājumus varēs izdarīt tikai nākamā gada pavasarī. Tomēr, kā norāda projekta vadītājas, tiek vērtēta aktuālā situācija dabā un jau tagad var teikt, ka tiks plānotas papildu talkas.

Informācijai – invazīva suga ir svešzemju izcelsmes suga, kas spēj savvaļā ātri savairoties, invadē lielas teritorijas un dominē pār vietējām sugām. Parasti invazīvu sugu izplatīšanās dabiskās vai daļēji dabiskās ekosistēmās saistīta ar bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, ekonomiskiem zaudējumiem vai cilvēka veselības apdraudējumu.

Ar Latvijā sastopamo invazīvo augu sugu sarakstu var iepazīties šeit.