Lai gan zināms, ka ārstniecības augus jāvāc vasarā, tas nebūt nav vienīgais laiks, kad to darīt, arī rudens periodā ir lērums drogu, kuras var ievākt. Lūk, kādas iecienītas zālītes vēl vari paspēt ievākt pirms ziemas:
Alkšņu augļkopas (alkšņu čiekuriņus) ievāc gan no melnalkšņa, gan baltalkšņa. Piemēram, ziemā pārkoksnējušajos un melnajos čiekuriņos ir visvairāk miecvielu. Čiekuriņiem ir velkoša garša, un tos tautas medicīnā lieto kā savelkošu līdzekli pret caureju un asiņošanu. Tāpat tos lieto dizentērijas un citu gremošanas trakta slimību gadījumos. Savukārt ārīgi tos lieto ne tikai kakla, bet arī mutes skalošanai.
Apiņu augļkopas jeb apiņu rogas ievāc augusta beigās vai septembrī, kad tās ir nogatavojušās dzeltenzaļā krāsu tonī. Ņem vērā, ka augļkopas ir jānorauj ar visiem kātiņiem, jo tā tās neizjuks. Pēc tam tās jāizklāj plānā kārtā un jāžāvē labi vēdināmās telpās vai atklātā vietā laukā. Kā skaidrots grāmatā "Savvaļas ārstniecības augi", izžāvēta droga ir dzeltenzaļā krāsu tonī un ar maigu apiņu smaržu. Apiņu rogas plaši izmanto ne tikai alus rūpniecībā, bet arī homeopātijā, veterinārijā, kā arī kulinārijā. Tās ārīgi lieto dažādu ādas slimību ārstēšanai un matu kopšanai.
Baldriāna sakneņus ar saknēm novāc septembrī vai oktobrī, kad augam nokalst virszemes daļas. Noteikti pārsteigs tas, ka augam ievākšanas laikā nebūs tipiskās balderjāņu smaržas, jo tāda parādās tikai tad, kad drogas tiek žāvētas. Sakneņus ar saknēm nepieciešams izrakt, attīrīt no zemes un rūpīgi nomazgāt aukstā ūdenī. Savukārt resnākos sakneņus nepieciešams sagriezt gareniski divās līdz trīs daļās. Ievāktos sakneņus nepieciešams žāvēt labi vēdināmās telpās. Vislabāk tos žāvēt speciālās kaltēs vai krāsnīs, kur temperatūra nepārsniedz +40 grādus pēc Celsija. Ja vēlies iegūt smaržīgāku drogu, to nepieciešams žāvēt lēnām. Šo ārstniecības augu izmanto kā nomierinošu līdzekli, kā arī tas noderēs bezmiega gadījumos, pie nervozitātes, krampju gadījumā, kā arī pie sirdsdarbības traucējumiem un citviet.
Brūkleņu ogas ir viennozīmīgi viena no iecienītākajām meža ogām. Tās gatavo ne tikai ievārījumos un pielieto ēdienu pagatavošanā, bet arī ēd svaigas un žāvētas. Piemēram, žāvētas brūkleņu ogas tiek iekļautas arī kā dažādu vitamīnu tēju sastāvdaļa. Šajā rakstā vari izlasīt plašāk par vērtīgajām brūklenēm un to labajām īpašībām. Savukārt šeit varēsi smelties informāciju par brūkleņu audzēšanu un stādīšanu.
Ceļmalīšu lapas un sēklas tiek pielietotas dažādos veidos, jo lielā ceļmalīte ir sens ārstniecības augs, kuru ļoti augstu vērtēja ne tikai arābu un persiešu ārsti, bet arī Senajā Grieķijā un Romā. Ceļmalīšu lapām jābūt nebojātām un tīrām. Lai labāk izžūtu, tās vēlams izklāt plānā kārtā. Lapas žāvē atklātā vietā ēnā, vējā vai labi vēdināmā telpā. Savukārt sēklas žāvē īpašās kaltēs vai krāsnīs. Ceļmalīšu lapas satur rūgtvielas, glikozīdus, miecvielas, C vitamīnu un citas vērtīgas vielas, bet to sēklās ir daudz gļotvielu, olbaltumvielu, dažādu minerālsāļu, ogļhidrātu, eļļu un citu vielu.
Dzērveņu augļi (ogas) ir viena no iecienītākajām meža veltēm, kas tiek ievāktas rudenī. Šajā rakstā varēsi izlasīt plašāk par to, kas tajās labs un kad būt piesardzīgam.
Gaiļbiksīšu sakneņus ar saknēm izrok, rūpīgi attīra no zemes, veikli noskalo ūdenī un žāvē. Šajos sakneņos un saknēs ir saponīni, ēteriskās eļļas un arī glikozīdi. Gaiļbiksītes parasti lieto kā atklepošanas, sviedrēšanas un diurētisku līdzekli, pret bezmiegu un galvassāpēm, vēdera aizcietējumiem un citām slimībām. Tāpat sakneņus un sakņu pulveri izmanto arī kā caurejas līdzekli.
Ievu augļus (ogas) bez kātiem žāvē atklātā ēnainā vietā vai arī speciālajās augļu kaltēs un krāsnīs. To sēklām ir rūgtena garša, kas atgādina mandeles, un lielākās devās tās ir indīgas. Ievu augļu iedarbība uz kuņģi un zarnu traktu ir analoģiska melleņu iedarbībai. No ievu augļiem var gatavot arī ievārījumu, kas palīdzēs caurejas ārstēšanai.
Nātru lapas un saknes žāvē vēdināmās telpās vai atklātā ēnainā vietā. Piemēram, nātru lapās ir daudz C un K vitamīna, karotīna, hlorofila un citu labo vielu. Nātru uzlējumu un skanes izmanto arī matu kopšanai. Tāpat lapas ir dažādu vitamīnu tēju sastāvdaļa, bet uzlējumi tiek izmantoti dažādu slimību ārstēšanai.
Pīlādžu augļus ievāc pēc pirmajām salnām septembrī, oktobrī. Tos var lietot ne tikai svaigus, bet arī žāvētus. Ja vēlas augus žāvēt, to visieteicamāk būtu darīt augļu kaltēs vai krāsnīs. Izžāvēti augļi kļūst krokaini, spīdīgi, oranžsārtā tonī, kā arī tiem ir specifiska smarža un rūgtenskāba garša. Tie satur P un C vitamīnus, karotīnu un citas vielas. Tautas medicīnā pīlādžu ogas lieto avitominožu, skorburta un citu slimību ārstēšanai.
Plūškoka augļus ievāc pilnīgi ienākušos augustā, septembrī un oktobrī. Tos parasti žāvē augļu kaltēs vai krāsnīs. Kad augļi ir izžāvēti, tie kļūst melnvioleti, kā arī tiem ir saldskābena garša. Plūškoka augļos ir cukurs, miecvielas, organiskās skābes, C vitamīns un citas vielas. Der ņemt vērā, ka plūškoka lapas satur indīgo glikozīdu samungrīnu, kas ir atrasts arī negatavos augļos un to sēklās, kā arī ziedos. Augļus lieto arī kā caurejas un diurētisku līdzekli. Tāpat tos izmanto vīna rūpniecībā kā krāsvielu.
Priežu skujas var ievākt ne tikai rudenī, bet jebkurā citā gadalaikā pēc vajadzības. Tās var lietot arī svaigā veidā. Rudenī priežu skujās palielinās C vitamīna koncentrācija, bet ziemā tā ir visvairāk. Piemēram, no samaltām un svaigām skujām gatavo vitamīnu dzērienu skorbuta un citu avitominožu ārstēšanai, bet no priežu skujām ražo hlorofila-karotīna pastu.
Rožu augļi satur daudz C vitamīna (aptuveni četrus līdz sešus procentus), bet rudās rozes augļos C vitamīns ir līdz pat 18 procentiem. Tāpat tie satur arī citus vērtīgus vitamīnus, piemēram, P, E, K, B2, B1 un citas vērtīgas vielas. Rožu augļus nepieciešams atlasīt no bojātajiem, nomazgāt aukstā ūdenī un nekavējoties kaltēt. To ieteicams darīt plānā kārtā augļu kaltēs vai krāsnīs +70 līdz +80 grādu temperatūrā. Izžāvētie augļi nezaudē savu krāsu.
Vēl septembrī var ievākt bārbeļu augļus, melno bērzu piepi, blakteņu saknes, brūnvālīšu sakneņus ar saknēm, driģeņu sēklas, irbeņu augļus, kalmju sakneņus, ozolpapardes sakneņu, pabērzu augļus, paegļu čiekurogas, retēju sakneņus, blīvo skābeņu saknes un sēklas, sunīšu lakstus, sūreņu, zalkšu, sakneņus, tauksakņu saknes, ūdenspiparu lakstus, vilkābeļu augļus un zaķpēdiņu, dumbrāju, lakstus.
Raksta tapšanā izmantota grāmata "Savvaļas ārstniecības augi" (J. Groms, A. Hammermane, izdevniecība "Zvaigzne", 1973)