Jāvāc novembrī: četri savvaļas ārstniecības augi un to pielietojums  (1)

Ja oktobrī vācamo ārstniecības augu sarakstā bija veselīgās dzērvenes, pīlādži, rožu augļi un citi ārstniecības augi, tad novembrī jāvāc alkšņu augļkopas, melnā bērzu piepe, paegļu čiekurogas un priežu skujas. "Tavs Dārzs" piedāvā augu aprakstus par to pielietošanu, kā arī novākšanu.

Alkšņu augļkopas bija arī viens no ieteicamajiem novācamajiem ārstniecības augiem oktobrī. "Tavs Dārzs" atgādina, ka alkšņu čiekuriņus var ievākt gan no melnalkšņa, gan arī baltalkšņa. Tieši ziemā pārkoksnējušajos un melnajos čiekuriņos ir visvairāk miecvielu. Tos tautas medicīnā lieto kā savelkošu līdzekli pret caureju un asiņošanu. Čiekuriņi tautas medicīnā tiek lietoti arī dizentērijas un citu gremošanas trakta slimību gadījumos. Savukārt ārīgi tos lieto kakla un mutes dobuma skalošanai.

Daudzi noteikti kādreiz uz bērziem ir pamanījuši melnās bērzu piepes, kas ir kā tāds izaugums uz koka stumbra. Lai gan šos izaugumus var ievākt visu gadu, tos vislabāk ir saskatīt tieši vēlā rudenī, ziemā vai agrā pavasarī. Jāņem vērā, ka melnās bērzu piepes ievāc tikai no dzīviem kokiem, jo piepēs, kas aug uz nedzīviem un nokaltušiem kokiem, ir mazāk aktīvo vielu. Visvairāk farmakoloģiski aktīvo vielu ir tieši ārējā, melnajā slānī un vidējā, brūnajā, blīvajā slānī. Melnās bērzu piepes var nocirst ar cirvi, bet pēc tam to notīra no koksnes un mizas. Piepi nepieciešams sacirst sīkos gabaliņos un žāvēt krāsnī, šķūnī vai arī bēniņos. Kad droga izžūst, tad tā kļūst ļoti cieta. To nepieciešams uzglabāt sausā vietā. Melnā bērzu piepe satur polifenolu kompleksu, kuram piemīt liela farmakoloģiskā aktivitāte, piemēram, tajā ir vitamīni, cukuri, organiskās skābes, alkaoīdi un citas vielas. Tautas medicīnā to var lietot kuņģa gastrīta ārstēšanā, čūlu ārstēšanā, kā arī citu slimību ārstēšanā. Kā teikts grāmatā "Savvaļas ārstniecības augi", tad melnā bērzu piepe ir sens Sibīrijas iedzīvotāju tautas medicīnas līdzeklis.

Paegļu čiekurogas negatavas ir zaļā krāsā, bet, kad tās ir ienākušās, tad tās ir brūnganmelnas, ar zilganu apsarmi, līdz pat 10 milimetriem diametrā. Tās pēc ziedēšanas ienākas tikai otrajā gadā. Nereti rudenī uz paegļiem var redzēt ne tikai brūnganmelnās čiekurogas, bet arī zaļās. Daudzos krūmos to nemaz nav. Piemēram, pirmā gada čiekurogas ārstniecībai nav derīgas. Čiekurogas nepieciešams nokratīt no koka uz kāda paklāja vai pārvalka, salasīt un attīrīt no piemaisījumiem. Jāžāvē plānā kārtā atklātā vietā vai labi vēdināmās telpās. Tās nav ieteicams žāvēt krāsnīs, jo tad tās sakrokojas un zaudē savu spīdumu. Čiekurogas satur ēteriskās eļļiņas, cukuru, pektīnvielas, organiskās skābes un citas vielas. Tās var lietot kā gremošnanas veicināšanas un atklepošanas līdzekli, kā arī tās ir diurētisku tēju sastāvdaļa.

Priežu skujas var vākt visu gadu pēc vajadzības. Ja šķiet, ka priežu skujas var lietot tikai pārstrādātā veidā – tā nebūt nav, jo tās var lietot arī svaigā veidā. Piemēram, rudenī priežu skujās palielinās C vitamīna koncentrācija, bet ziemā tā ir visvairāk. No samaltām un svaigām skujām gatavo vitamīnu dzērienu skorbuta un citu avitominožu ārstēšanai, bet no priežu skujām ražo hlorofila-karotīna pastu.

Raksta tapšanā izmantota grāmata "Savvaļas ārstniecības augi" (J. Groms, A. Hammermane, izdevniecība "Zvaigzne", 1973)