Svētku sajūta marinējumos. Ziemassvētku tradīcijas Baibas Prindules-Rences ģimenē

"Man nenormāli garšo Ziemassvētki. Es esmu ziemas garšu frīks, es varu karstvīnu, jebkāda veida kanēļa dzērienus, ābolu sulas ar kanēli dzert visu gadu vai piparkūkas ēst visu gadu," piebilst Baiba. "Vai kanēļmaizītes. Man garšo ziemas garšu buķete. Piparkūkas arī es varu ēst nenormāli ilgi pirms tam un pēc tam." Piparkūku laiku šogad Baiba sāka jau novembrī, un, kā pati atklāj, mašīnā uz sēdekļa viņai novembrī līdzi braukāja arī piparkūku paciņa. "Es vienmēr pati uzcepu piparkūkas un nevienam neļauju ēst," smaida Baiba. Tās viņa izcako ar kārdinošu glazūru, sudraba vai brūnām drumstaliņām. "Tur es varu saņemties kādām divām pannām, pārējam man nervi netur," neslēpj dekoratore.

Viņa arī atklāj, ka nav ziemas cilvēks, jo šajā laikā viņai allaž salst, bet visādi citādi Baibai garšo ziema, tas nekas, ka reizēm jāsakož zobi, lai dotos braucienā uz slēpošanas trasēm. Par spīti aukstajam laikam, Ziemassvētki viņas ģimenē ir vieni no mīļākajiem svētkiem, kad kopā sanāk visi Baibas mīļie un tuvie cilvēki. Un svētku gaidīšanas laiks sākas jau novembrī, kad kopš māsas piedzimšanas ģimenē adventes laikā ir ieviesta tradīcija – dāvaniņas vai našķa ievietošana zeķītēs ar dekoratīvām pelēm, kas novietotas pie trepju margām.

"Man ļoti, ļoti patīk Ziemassvētki, bet tikpat ļoti man arī patīk vasaras saulgriežu laiks, kad var vērot, kā daba mainās, un vēl man patīk arī mana dzimšanas diena," atzīst dekoratore, kurai patīk svinēt ne tikai īstos vasaras saulgriežus, bet arī ziemas, bet, ja būtu jāizvēlas, tad viņa vismaz novembrī nosliecas par labu Līgo. "Jāņu tradīcijās es piedalos vairāk, jo man nesalst, bet kaut kur tajā visā ir maģija, un tas pirmatnīgais ir tas, kas man patīk vairāk par to, kas ir sabūvēts apkārt," piebilst Baiba. "Ziemassvētki – tas ir savējo laiks, tā ir drošības sajūta, kad tu zini, ka katru gadu būs apmēram viens un tas pats, un tā paredzamība ir tā drošība, miers un tradīcija. Ja tu kaut ko krasi mainītu, tad, iespējams, tas vairs nebūtu tik droši un nebūtu tik mīļi."

Svētku nedēļā, kad Ziemassvētki jau teju klauvē pie durvīm, Baiba ar vīru un citiem radiniekiem atvēl laiku, lai satiktos mežā, kur tiek vārīta zupa un iets rotaļās. "Kad ģimenes apvienojas un top lielākas, tad arī daudzas tradīcijas vienojas. Tad tu mēģini saprast, kā to visu izlīferēt. Man liekas – tas tāds interesants laiks daudzās ģimenēs, kad jāizdomā, pie kuriem radiem un kā tas notiks," neslēpj Baiba.

Lai gan visa kuplā radu saime sanāk laicīgāk kopā, svētku eglīte tad vēl dekoratores ģimenes mājās nav ienesta. Tā Baibas ģimenē tiek meklēta vīra vecāku ģimenes mežos, parasti dienu pirms Ziemassvētkiem – 23. decembrī. Taujāta, vai arī kādu našķi atstāj meža dzīvniekiem, piemēram, kārumiem rotātu eglīti, viņa atzīst, ka savulaik to ir darījuši, bet nu vairs nepiekopj. "Zvēriņi jau nāk, bet viņiem tas liekas jocīgi, jo viņi ne visai ēd no egles. Es pieļauju, ka tās izspiestās burkānu zvaigznes viņiem liekas kaut kas "netīrs"," joko Baiba.

Kopš viņa ir precējusies, arī viņi ar vīru Agri mājās ir iedibinājuši savu tradīciju. "No rīta mums ir egles pušķošanas akts, pēc tam maltīte ar vīra vecākiem, un tad mums ir svēta lieta – diendusiņa, kad mēs pēc pusdienām nedaudz paguļam," stāsta Baiba. Tad jau seko vakariņas, došanās uz baznīcu, bet pēc tam atkal maltīte, un tad jau klāt pienākusi pusnakts, kad visi ģimenē tiek pie dāvanām. Ziemassvētku dāvanas Baibas ģimenē tiek pasniegtas pusnaktī – naktī no 24. uz 25. decembri. Katram ģimenes loceklim vienmēr ir jānoskaita kāds pantiņš vai jāpasaka kāda apņemšanās. Savukārt nākamajā rītā ir kārtīga izgulēšanās, kurai seko brauciens pie vecvecākiem, kur atkal ir tieši tāds pats svētku ritējums.

Taujāta, kas viņu mājās ir galvenais tradīciju "kūrētājs", Baiba atzīst, ka pašlaik viņi ir uz pārejas sliekšņa. "Es, pirms nodarbojos ar dekorēšanu, kā arī tagad ļoti neiejaucos mājas dzīvē, jo tie tomēr ir mani vecāki," neslēpj Baiba.

Viņas tētis Ziemassvētkos ir galvenais egles dekorators, bet pārējie visi sēž un skatās viņa rosīšanos. Lai arī kā viņi tēti mēģinātu pārliecināt par vienkrāsainiem egles dekoriem, tas neizdodas, jo tētim ir savs īpašais egles rotāšanas process un savas idejas par to, kādai jāizskatās Ziemassvētku eglītei. "Tur ir sistēma – septiņas svecītes, izkārtotas lampiņas, nerunājot nemaz par to, ka katrai no tām ir savs stāsts," smaidot stāsta Baiba. Tētis arī ir tas, kurš ne tikai gādā par eglītes rotāšanu, bet pats arī iegādājas dažādus rotājumus un aksesuārus svētkiem. "Pirms pāris gadiem es vēl mēģināju kaut kā to masu kustināt, bet tagad es esmu sapratusi – nē. Es Ziemassvētku rītā sēžu un baudu, un visi sēž ar rūķu cepurēm, kādam viņš [aut. – tētis] ir jāfotografē. Nu jau mēs esam pieraduši, ka tā ir mūsu rituāla daļa," stāsta dekoratore.

Tāpat neatņemama ģimenes svētku sastāvdaļa ir gardās maltītes, jo īpaši – tēta sarūpētie marinējumi burciņās. "Tētis man ir traks konservētājs," atklāj dekoratore, kura arī uzskaita tēta sarūpētos gardumus – sēnes, gurķi, tomāti, paprika, kāposti, salāti. "Man Ziemassvētki vairāk asociējas ar pirmās ražas baudīšanu no burkām. Un tad visiem jāsaka: "Jā, jā, ku' labs! Papu, tu esi labākais!"" Lai gardumi nebūtu tikai tēta ziņā, ģimenē viss ir balansā, jo mammas rūpju daļa ir pārējie svētku ēdieni, arī karbonādes. "Mana mamma pieturas pie drošām vērtībām, neeksperimentē." Arī pie vecvecākiem ir tradicionāli ēdieni un pamatvērtības, piemēram, Baibas omītei tās vairāk ir kotletes. "Tas ir vēl viens stāsts par manu sajūtu un izpratni. Man nemaz neprasās citu valstu ēdienu vai eksperimentu kulinārijā," atzīst Baiba, kuras aizraušanās nav ēst gatavošana. "Visam savs laiks. Tad, kad bērni piesakās, sievietes, manuprāt, kļūst vairāk par saimniecēm. Es pagaidām baudu ēdienu piegādes uzņēmuma piedāvājumu."

Kopš māsas piedzimšanas Ziemassvētkos visa ģimene dodas uz svētku dievkalpojumu baznīcā. "Šo lēmumu mēs pieņēmām ar vecākiem – ka šī tagad būs mūsu tradīcija," atklāj Baiba. Ģimene svētkos nolemj, uz kuru baznīcu doties – Cēsu (jo paši nāk no Cēsīm), Āraišu vai kādu mazāku lauku baznīcu. Viņa neslēpj – nereti negribas doties uz baznīcu tieši aukstuma dēļ, bet tad tiek uzvilktas biezas drēbes, kā smej Baiba – baznīcā sēž slēpošanas biksēs un jakās. "Mums tas ir vakara rituāls, un tā arī ir tā sajūta. Iespējams, ja kaut kas būtu citādi, tad liktos – kur tad ir mana Ziemassvētku sajūta?"