Pērnā gada sausuma mantojums: šoziem Latvijā izžuvušas akas  (16)

Kā "Tava Māja" skaidroja Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) hidroloģe Līga Klints, 2018. gads bija viens no sausākajiem gadiem novērojumu vēsturē, kas arī izskaidro to, kāpēc daudzviet cilvēkiem mājās ir sausas akas. Pērn gada kopējais nokrišņu daudzums valstī vidēji bija aptuveni 475 milimetri, kas ir par trešdaļu mazāks nekā parasti. Līdz šim sausākais gads bija 1951., kad nokrišņu summa valstī vidēji bija 491 milimetrs, liecina LVĢMC dati. Jau kopš pērnā gada marta upju notece bija zem normas. "Arī vasarā un rudenī, lai gan lija lietus, notece bija zema," uzsver hidroloģe.

"Šobrīd, kamēr ir ziema un turēsies stabilāki ziemas apstākļi, uz situācijas uzlabošanos nevarētu cerēt," piebilst Klints. "Pavasarī, iespējams, situācija uzlabosies, bet prognozes par to ir pāragri izteikt." Šāda pati problēma, proti, aku sausums, bija arī 2015. gadā. Tiesa, kā uzsver speciāliste, tad šī problēma nebija tik ieilgusi kā pašlaik.

"Katru gadu nav ierasts, ka notece ir zema, piemēram, 2017. gadā tā nebija," atgādina speciāliste. 2017. gadā rudens kļuva par otro mitrāko rudeni LVĢMC novērojumu vēsturē kopš 1924. gada. Tolaik (no septembra līdz novembrim) vidēji Latvijā nokrišņu daudzums bija 313,4 milimetri. 2017. gada rudens slapjuma ziņā atpalicis vienīgi no 1952. gada rudens, kurā nolija 314,5 milimetri.

Savukārt Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente Aija Dēliņa uzsver, ka sausuma periods nav nekas ārkārtējs. Viņa skaidro, ka tā kā akas parasti izmanto gruntsūdeņus, kuri ir pirmais pastāvīgais pazemes ūdeņu slānis no zemes virsmas un kuri papildinās ar nokrišņu ūdeņiem un sniega kušanas ūdeņiem tiem iesūcoties zemē, tad ūdens daudzums akās ir atkarīgs no gruntsūdens līmeņa apkārtnē. "Pagājušais gads bija samērā sauss, arī rudenī nebija daudz nokrišņu, kā rezultātā gruntsūdens līmenis palika zems arī rudenī," piebilst docente. "Ilggadīgie pazemes ūdeņu, tajā skaitā, gruntsūdens, līmeņa novērojumi liecina, ka gruntsūdens līmenim Latvijā ir raksturīgas sezonālas svārstības pārsvarā 1 līdz 2 metru amplitūdā. Gada griezumā novērojami divi maksimumi (pavasara beigās un rudens beigās – ziemas sākumā), kas saistīti ar lielāku nokrišņu un sniega kušanas ūdeņu daudzumu, un divi minimumi (ziema un vasara), kas saistīti ar sausākiem periodiem, kad gruntsūdens maz papildinās ar nokrišņu ūdeņiem."

Viņa atsaucas uz LVĢMC veiktajiem ģeologu un hidroģeologu novērojumiem par pazemes ūdeņu svārstībām, tajā skaitā gruntsūdens līmeni. LVĢMC pārskatā par 2017. gadu var redzēt, ka gruntsūdens līmenis 2017. gadā salīdzinājumā ar ilggadīgajiem vidējiem gruntsūdens līmeņa rādījumiem praktiski nav mainījies, bet ir zemāks, nekā 2016. gadā. "Ja atceramies, tad pirms dažiem gadiem arī bija ļoti silta un sausa vasara un sauss rudens, kad tāpat daudzviet Latvijā akās pazuda ūdens. Tas atgriezās ar laiku, kad gruntsūdens līmenis ar nokrišņiem atkal paaugstinājās," atgādina docente.

Taujāta par to, kad akās ūdens varētu atgriezties, kā arī – vai ir kādas pazīmes, pēc kurām var noteikt ūdens atgriešanos akā, Dāliņa norāda – pašās akās nebūs nekādu iespēju atrast pazīmes, kā prognozēt ūdens līmeņa atgriešanos. Turklāt zemes slāņi, kuros ierīkotas akas, visur nav vienādi. "Smilšainākos nogulumos ūdens līmeņa svārstības (tātad arī līmeņa atjaunošanās pēc lietiem) būs straujākas, jo smilts nogulumos vai citos rupjgraudainākos nogulumos ūdens pārvietojas ātrāk. Bet bieži vien akas ir ierīkotas smilts slānī, kas atrodas starp mālainākiem slāņiem. Tad ūdens līmeņa atjaunošanās būs lēnāka, jo lietus ūdeņiem jāizsūcas cauri mālainajam slānim, kur ūdens kustība ir lēnāka," piebilst docente, "pastiprināts nokrišņu daudzums, nesasalusi zeme ziemā un bieži atkušņi nodrošinātu straujāku gruntsūdens līmeņa atjaunošanos."

"Ja akā regulāri katru vasaru jūtami krītas ūdens līmenis, tad varbūt ir vērts domāt par kādu citu ūdens apgādes avotu," mudina Dēliņa. Viņa kā vienu no risinājumiem iesaka akas vietā ierīkot artēzisko urbumu uz kādu no dziļākiem artēzisko (spiediena) ūdeņu slāņiem, tiesa, kā atzīmē docente, tas ir drošāks, bet tajā pašā laikā arī nenoliedzami daudz dārgāks risinājums. "Tādā gadījumā ūdens līmeņa svārstības ir daudz mazākas, bet vienlaikus var rasties problēma ar paaugstinātu dzelzs saturu, kas ir raksturīga problēma lielākajā daļā pazemes ūdeņu Latvijā," norāda docente.

Tāpat docente piedāvā arī vēl vienu variantu problēmas risināšanai, proti – mēģināt padziļināt esošo aku, tiesa, šādam pasākumam ir savi riski. "Piemēram, ja aka ir izrakta līdz kādam smilts starpslānim mālainos nogulumos, tad, mēģinot aku padziļināt, var izrakties cauri šim smilts slānim, pārrakt apakšā esošo mālaino nogulumu slāni, kas noturējis ūdeņus esošajā smilts slānī, un tad viss ūdens, kas bijis, var noplūst vēl dziļāk," brīdina docente. "Tad var pazaudēt pat to varbūt reizēm nepietiekamo, bet pieejamo ūdeni, kas ir bijis akā. Te nav universālas atbildes, kā labāk rīkoties – katrs gadījams jāvērtē atsevišķi."

Vaicāta par to, vai ūdens pieliešana akās ir atbalstāma metode, Dēliņa norāda, ka šādu metodi viņa dēvētu par muļķīgu risinājumu. "Aka jau nav tvertne, kurā uzglabā ūdeni. Tā ir inženiertehniska būve, kas nodrošina to, ka zemē izraktā vai izurbtā caurumā, kurš atsedz ūdens piesātinātus un labi ūdeni filtrējošus nogulumus, šis ūdens savācas akā un kļūst pieejams (sasniedzams) izmantošanai," piebilst docente, "ja jau ir ūdens, ko pieliet, tad jau nav ko raizēties, ka aka ir sausa."

"Ja akā tiks liets dīķa ūdens, tad pastāvēšana akā to ūdeni nekādi neuzlabos (vienīgi duļķe un suspendētās vielas varētu nostādināties) – tad jau var ņemt un dzert ūdeni pa tiešo no dīķa," norāda docente. "Turklāt, ja jau aka ir sausa, tad, lejot tajā ūdeni, tas drīzāk plūdīs prom, piesātinot ar ūdeni apkārtējos nogulumus, kuros aka ir ierīkota. Tādejādi mēs pat sabojātu, piesārņotu to slāni, no kura aka ņem ūdeni, ar kaut kādu cita sastāva, kvalitātes ūdeni."

"Jo nokrišņu ūdeņiem sūcoties zemē, tie dabiski attīrās, lēnām filtrējoties cauri zemes slāņiem," piebilst Dēliņa," bet pa tiešo ielejot akā, mēs apejam šo dabiskās attīrīšanās posmu."

Sarunā ar "Tava Māja" Latvijas lauku konsultāciju un izglītību centra (LLKC) pārstāve Ilze Rūtenberga-Bērziņa norāda, ka jautājums par sausajām akām aktuālāks bijis pirms apmēram četriem mēnešiem, bet pašlaik nav tā, ka kāds centrā vērstos pēc palīdzības vai padoma. Runājot par sausajām akām un ūdens piegādi lopiem, speciāliste norāda, ka saimniekiem jādara viss iespējamais, lai ūdeni dabūtu un to nodrošinātu saviem mājlopiem. Turklāt – saimniekiem jāpiemīt izdomai un spējai menedžēt. "Ūdeni var prasīt kaimiņiem, vērsties pašvaldībā pēc palīdzības vai krīzes situācijā mēģināt izkausēt sniegu," iesaka LLKC pārstāve.

Uzrunāto pašvaldību pārstāvji "Tava Māja" atzīst, ka pašlaik iedzīvotāji aktīvi nevēršas pēc palīdzības. Piemēram, Preiļu novadā līdz šim neviens iedzīvotājs pašvaldībā nav vērsies pēc palīdzības. Pašvaldības pārstāve Maija Paegle pieļauj, ka lielajiem lauksaimniekiem mājās ir ierīkoti dziļurbumi, tāpēc problēmas ar ūdens sagādi nevajadzētu būt. Aku sausuma problēma pastāv arī Jēkabpils novadā, bet arī tur iedzīvotāji nav prasījuši palīdzību pašvaldībai. "Šāda problēma pastāv, bet iedzīvotāji pēc palīdzības nav vērsušies, jo tas ir saistīts ar privātīpašumiem," skaidro Jēkabpils novada pašvaldības pārstāve Linda Raginska.

Kā "Tava Māja" noskaidroja no Limbažu novada pašvaldības pārstāves Aijas Kamalas, šāda problēma ir ar atsevišķām akām Viļķenes, Vidrižu un Skultes pagastos. "Līdz šim pašvaldība atbalstu ir sniegusi vienai ģimenei Skultes pagastā (ūdeni piegādājot), pārējie, kurus šī problēma skārusi, pagaidām tiek galā pašu spēkiem un pašvaldībā nav vērsušies pēc palīdzības," norāda Kamala.

Taujājot par izžuvušo aku problēmu un ūdens trūkumu Kuldīgas novadā, "Kuldīgas ūdens" valdes priekšsēdētājs Andris Kļaviņš uzsver, ka katru gadu iedzīvotāji vēršas pie pašvaldības ar izžuvušo aku problēmu, taču pērnā gada vasarā tas novērots daudz vairāk. Pie pašvaldības vērsušies tieši tie iedzīvotāji, kuri dzīvo laukos, kā arī tie, kuriem pieder mazdārziņi. Kā atzīst Kļaviņš, tad viņa profesionālajā pieredzē šis bijis pirmais gads, kurā novērota tik liela aku izžūšana. Reaģējot uz iedzīvotāju pieprasījumu, "Kuldīgas ūdens" palīdzējis cilvēkiem un piepildījis sausās akas. Tas darīts par pakalpojuma pašizmaksu.

"Problēma nav nekas jauns – tā bija bumba ar laika degli," sarunā ar "Tava Māja" atzīst ūdens ieguves speciālists Jānis Jaunzems. Viņš skaidro, ka jau pirms septiņiem gadiem bija novērojama šīs problēmas attīstība, bet pērnā gada karstā vasara un sausais laiks darījis savu, kā rezultātā atsevišķās vietās Latvijā akās nav ūdens.

"Tur lielākoties nelīdz aku padziļināšana vai spices, bet ir jādomā par dziļurbumu – tas ir vienīgais risinājums," uzsver speciālists. Kā pieļauj Jaunzems, tad šī gada pavasarī vai vasarā var atkārtoties līdzīgs scenārijs, proti, ūdens trūkums akās. "Ja sniegs nokusīs, ūdeņi aiztecēs un nebūs kārtīgas lietavas, tad atkārtosies tas pats." Viņš arī atgādina, ka lietusūdeņi ietekmē ūdens apjomu akās un spicēs, bet pazemes ūdeņi – dziļurbumos.

Sarunā ar "Tava Māja" uzņēmuma SIA "Latvijas pazemes ūdeņi" valdes priekšsēdētājs Aldis Meirāns pastāsta, ka pašlaik ir ļoti liels pieprasījums dziļurbumu veikšanai. Pārsvarā zemnieki ir tie, kas ir noraizējušies par šo problēmu. Pērn un vēl pirms diviem gadiem tāds pieprasījums, kāds ir pašlaik nav bijis. Viņš atminas, ka 2017. gada lietavu dēļ ūdens akās bijis "atliektiem galiem".

Arī SIA "Ground Water"uzņēmuma pārstāvji norāda, ka pieprasījums ir visu laiku, bet tagad ir nedaudz vairāk. To, ka pērnais gads bija ļoti ražīgs un darbīgs dziļurbumu racējiem, apliecina arī uzņēmuma SIA "ATVV AKA" pārstāvji. "Pagājušais gads bija traks visiem urbējiem," atzīst uzņēmuma pārstāvji. Tiesa, viņi vienlaikus norāda, ka ziemā interese par dziļurbumiem ir mazāka, bet ir tādi cilvēki, kas jau ir rindā pieteikušies pavasara mēnešiem, lai savās mājās izraktu dziļurbumu.