"Plūdi, ūdens, mitrums – tā ir Latvijas problēma, jāmēģina ar to kaut kā sadzīvot. Mēs aizmukt nevaram," sarunā ar "Tava Māja" norāda Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) docents un būvinženieris Juris Biršs, kurš ieskicē, ko mājai nodara plūdi, mitrums un gruntsūdeņi, kā arī to, kāpēc vajadzētu izvairīties būvēt mājas purvainās teritorijās.
Kā skaidro speciālists, cilvēkus var brīdināt un pateikt, kas jādara, ja māja ir slapjā teritorijā vai tuvu upei, kura mēdz iziet no krastiem. Šādos gadījumos cilvēkiem ap mājām jāveido aizsargsieniņas, kanāli, no kuriem varam izsūkt ūdeni, bet māju pamatos jāliek ventilējoša membrāna. "Tad mēs stipri samazinām tos ūdeņus," uzsver būvinženieris.
"Ļoti reti kad Latvijā plūdi mehāniski ietekmē pamatus, tie vienkārši piesūcina pamatus ar ūdeni, kas nav labi. Viss mitrums nonāk arī telpās," norāda Biršs, kurš ieskicē to, ka mitrums ir labvēlīga vide, lai mājoklī iedzīvotos pelējums.
Šajā rakstā vari izlasīt, kas jāzina īpašniekiem, ja ēkas atrodas plūdu skartajās teritorijās.
Viņš gan uzsver, ka par plūdiem ir jārunā dažādi – ir plūdi, kad ūdenstilpes appludina ēkas, bebri "pieliek pirkstu" upju aizdambēšanā, kā rezultātā tās appludina īpašumus, tāpat nereti tiek appludināti dzīvokļi. "Mājas tiek appludinātas arī pilnīgi sausos laikapstākļos, kas ir atkarīgs no tā, kā tās ir izvietotas, jo zem zemes atrodas gruntsūdeņi, kur ir ūdens kustība," atgādina Biršs. Tieši gruntsūdeņi un lielais mitrums var sagādāt īstenas galvassāpes mājokļa īpašniekam.
Likstas un potenciālie risinājumi
Kā uzsver RTU docents, nebūtu vēlams būvēt purvainā vietā mežā. Biršs stāsta, ka mājas cilvēki izbūvē pat ģipšakmens raktuvēs, kur cilvēki parakušies dziļāk, nekā to drīkstēja darīt. Raktuves savienotas ar upi, kā rezultātā mājā nāk augšā ūdens. "Pārvērtušās jau par ūdens baseiniem, pa kuriem ar buru laivām var braukt iekšā. Cilvēki vairs netiek iekšā savā pagalmā," situāciju raksturo speciālists.
Arī Rīgā ir grunsūdeņu nebūšanas, piemēram, Duntes ielā, kur agrāk bijusi upe. "Visi ūdeņi tek šīm mājām cauri," norāda būvinženieris. Arī viņš pats ir saskāries ar grunstūdeņu ķibeli Rīgā, Matīsa ielas apkaimē, kur slejas piecstāvīgi nami. "Man vajadzēja rakt aku, un pēc 2,5 metru dziļumu parādās tādas ūdens plūsmas, ka ūdens nes betona grodu prom ar visu cilvēku! Tur apakšā ir upes! Notiek spēcīga ūdens kustība, tas ir bīstami," apgalvo speciālists, kurš aizbēris ciet sarakto, bet tā vietā lēmis par labu spicei.
Mājas atrašanās vieta ir ļoti svarīgs priekšnoteikums. Lai gan šķiet, ka māja upes vai ezera krastā ir īsts sapņa piepildījums, tas var nest vairākus "zemūdens akmeņus". Piemēram, ja netālu ir ezers, bet māja atrodas nogāzē, tad tā ar laiku var sākt plīst, pirmais stāvs var atdalīties no otrā, grīda var iekrist, krīt nost apmetums. Cirkulē gruntsūdeņi, kas skalo laukā pamatus.
"Ir elementāras lietas, kuras cilvēkiem vajadzētu zināt – ja viņi būvējas slīpās vietās un apakšā noteikti vienmēr ir upe, ezers, viņiem šīs problēmas būs. Viņiem ir jāizsargājas ar kaut kādām aizsargsieniņām un jāsaprot, ka ūdens ir zem grunts, ne jau tikai tas, kas virsū," atgādina speciālists. Viņš skaidro, ka izteikta ūdens plūsma ir tieši pavasarī un rudenī. "Mēs nevaram mājas citādi pasargāt – varam veidot pamatiem aizsardzību un norobežoties no pārējām daļām, nekādu fenomenālu smērīšu nav, ar ko mēs varam tikt cauri." Lūk, ko būvinženieris iesaka darīt, lai uzlabotu situāciju slapjās vietās, kā arī tad, ja mājai ir blakus upe vai ezers – jāveido atbalsta siena ar ventilējošu membrānu, tad jāveido apkārt ēkai izbetonēts grāvis, no kura ūdeni varēs izsūknēt, bet pie pašas mājas jāatrok pamati un jāieliek ventilējošā membrāna.
"Pirmkārt, nevajadzētu būvēties tajās zonās, kas applūst," uzsver Biršs. "Pirmajā stāvā nevajadzētu dzīvot, lai tas paliek kā cokolstāvs [aut.– pagrabs, noliktava, katlumāja, pirts, garāža vai cita telpa). Tur, kur sākas otrais stāvs – tur sākas dzīvošana."
Kā atgādina Biršs, applūst arī mājokļi jūras tuvumā. Tur gan plūdi rodas arī no upēm, kas ietek jūrā. Vētra nāk, upē iedzen ūdeni, līdz ar to mājas pie upes applūst, mājām ir slapji pamati. "Bagāti kolhozi taisīja slūžas, lai neplūst. Šobrīd tas ir nojaukts vai vispār nav," apgalvo docents. Ja ūdens ir ieskāvis māju, bet pēc kāda laika no tā vairs nav ne miņas, tad, kā stāsta Biršs, vajadzētu atrakt pamatus, uzlikt ventilējošās membrānas virsū, lai pamati ātrāk žūtu.
"Šodien mēs spļaujam virsū visiem likumiem. Sakām, ka mums ir tāda hidroizolācija, ka nekādi ūdeņi iekšā netiks. Nu muļķojamies! Mēs nesaprotam paši, ko mēs darām, " tā par māju būvniecību teic pieredzes bagātais būvinženieris. "Vienalga, kur jums ir uzbūvēta māja, jums ir jādzīvo sausos apstākļos!"
Purvaino apvidu briesmoņi
"Tas ir vispār muļķīgi – būvēt māju mitrā vietā," uzsver Biršs. Viņš arī ieskicē šādu māju likstas, proti, pamati sēdīsies, tie nepārtraukti izdalīs mitrumu, mājiniekiem var būt alerģijas, veidojas tā saucamās "slimās mājas sindroms". Turklāt šādas mājas apkaimē pa pilno ir odi un dažādi insekti, tajā skaitā no purvainās apkārtnes var ierāpot pa kādai čūskai. "Šausmīgi "bruks" virsū sūnas," uzsver speciālists.
- Kas ir "slimās mājas sindroms", lūko šajā rakstā.
Kāpēc gan kāds vēlētos māju būvēt purvainā apkārtnē? Biršs uzskata, ka, pērkot zemi vasarā, cilvēki saskata purvus kā sausu un skaistu vietu, bet nav redzējuši purva otru pusi. "Vienreiz gadā ir riktīgs slapjums, māja pa galam, slapja. Tas nav to vērts!" par māju būvēšanu purvainos apvidos teic speciālists.
Viņš arī vienlaikus atgādina, ka jādomā arī par ļaunākajiem gadījumiem, proti, to, ja māja tomēr var applūst vai tās apkārtnē ir regulārs mitrums. Tad laicīgi jāpadomā par risinājumiem, kas mazinātu postu, piemēram, ierīkot mājā drenāžas. "Ar hidroizolācijām jābūt ļoti uzmanīgam, jo tās aiztur no ūdens, bet neļauj žūt. Drenāžas ir labākas par hidroizolācijām, jo tās atļauj žūt," pamāca zinošais speciālists. "Ja mēs uzliekam uz pamatiem hidroizolāciju – mitrums, kas ir iekšā – tas jau ārā netiek! Mūžīgi slapji pamati." Kā atgādina Biršs, Latvijā jābūt ļoti uzmanīgam ar mitrumu. "Vidējais gaisa mitrums Latvijā ir 80 procenti, vidējā gaisa temperatūra nav augsta. Pie tāda mitruma ir nepārtraukts pelējums," uzsver speciālists.
Taujāts, vai ir Latvijā ir daudz mājokļu, kas sacelti purvainās teritorijās, būvinženieris norāda, ka tādu netrūkst. "Un tad brīnās, ka netiek uz māju, laiva jāpērk," piebilst Biršs, "labi, ja māja ir uzcelta uz augšu, bet, ja zemu, tad visas istabas ir pilnas ar ūdeņiem. Tur jau dzīvošana taču nesanāks –viss sapūs agrāk vai vēlāk."
"Ir likumi, kas aizliedz būvēt teritorijās, kas applūst kaut vai reizi desmit gados. Ar visādiem ceļiem un neceļiem tas tiek apiets. No sākuma tās bija vasarnīcas, tad viņas pārvēršas par ziemas mājām, bet tas ir pašvaldību disciplīnas jautājums, tie mūs mazāk skat kā būvniekus, bet mēs varam uzbūvēt māju, kur jums vajag – kaut vai jūrā iebūvēt māju! To visu var izdarīt," atzīst Biršs.