Andrejs Svilāns: Dārzs ir cilvēka atpakaļceļš pie zaudētās paradīzes

"Esmu uzaudzis laukos, un, pirms paša bērni sāka iet bērnudārzā jeb, kā tagad saka, pirmsskolas izglītības iestādē, es lāgā nezināju, kas tas ir, jo mans bērnudārzs bija mežs, pļava, lauks, upe, grāvis, un mani interesēja viss, kas ar to saistīts. Tā bija Latgales, Lubāna līdzenuma daba, kas manī radīja interesi par to, kas, kā un kāpēc notiek dabā," stāsta Andrejs Svilāns, atminoties laiku, kad radās interese par augu pasauli.

Skolas laikos viņu aizrāva neorganiskā ķīmija, bet skolas beigās saprata, ka viņa lielā mīlestība tomēr ir bioloģija, tādēļ iestājās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, bet papildu izglītību ieguva ārzemēs: Reinas Fridriha Vilhelma universitātē Bonnā un Humbolta universitātē Berlīnē.

Vaicāts, vai, daudzus gadus vadot Nacionālo botānisko dārzu un tagad strādājot Dabas aizsardzības pārvaldē, bieži nākas domāt ārpus šķietami pieņemtajām normām, Svilāns atbild, ka darbs ar dzīvo dabu vienmēr liek domāt "ārpus kastes". "Augiem nav sestdienu un svētdienu, nav brīvdienu. Viņiem dzīve nesākas astoņos no rīta un nebeidzas piecos vakarā. Vienmēr jābūt gatavam strādāt ārpus laika un jebkādiem pieņemtiem principiem. Strādājot dabas aizsardzības jomā, es ikdienā saskaros ar noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kas, jāatzīst, ir ārpus saprāta robežām un kuros likuma gars ir vērsts diametrāli pretēji likuma burtam. Tāpēc kā valsts iestādes darbiniekam jāstrādā tā, lai nepārkāptu likumu, bet vienlaikus varētu veicināt dabas saglabāšanu un rīkoties, lai attīstītu iestādi, neraugoties uz to, ka brīžiem normatīvo aktu kalambūrs sasien rokas, kājas un reizēm vēl aizbāž muti."

Kas šobrīd ir aktuālais, pie kā strādājat?

Tagad Dabas aizsardzības pārvaldē intensīvi strādājam pie dabas izglītības, lai cilvēki saprot, kur viņi dodas un ko drīkst darīt dabā, bet ko – ne. To parādīja tagad aktuālākā problēma ar pieradinātiem lāčiem, kur visas problēmas sākums ir tajā, ka kāds pirms vairākiem gadiem no meža uz mājām bija atvedis mazus lācēnus, pieradinājis un tad atkal palaidis mežā, bet, ja reiz pieradināts, lācis atgriezīsies pie cilvēkiem, jo, kad viņam sagribēsies ēst, viņš lauzīs vaļā šķūnīšus un māju durvis, lai meklētu ēdienu.