Iedomājieties – Gauja pilna ar aptuveni četrus un sešus metrus gariem baļķiem, kas, cits pie cita sastājušies, veido tik blīvu kārtu, ka ūdens gandrīz nav redzams. Tāds skats bija ierasts līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām, kad Gauja bija ūdensceļš kokmateriālu transportēšanai. Mūsdienās šo skatu vismaz daļēji iespējams pieredzēt Plostnieku svētkos. Šogad svētki notiks 21. maijā Strenčos.
Biedrības "Gaujas plostnieki" biedrs Jānis Vāvere stāsta, ka iniciators amatu prasmju nodošanai tālāk ir Mārtiņš Gaigals. "Uzmeklējām vecos plostniekus, kuri mums uzticēja un parādīja plostu siešanu, dalījās pieredzē. Tagad būs jau 25. reize, kad daļu no tā varēs redzēt ikviens, apmeklējot Plostnieku svētkus," piebilst Vāvere.
Viņš arī teic, ka Plotnieku svētkos gatavošanās apmēram 37 kilometrus garajam braucienam sākas jau vairākas dienas iepriekš. Braucienam tiek izmantoti apmēram 35 kubikmetri kaltušu priežu.
"Vienu dienu no piecus līdz sešus metrus gariem baļķiem sienam plostu, kas sanāk aptuveni 80 metrus garš. Pēc svētkiem vesela diena paiet, kamēr baļķi no upes izzvejoti," atzīmē Vāvere, piebilstot, ka pirmajā reizē plosts siets apmēram 12 stundas, taču tagad tā izveide aizņem septiņas stundas.
Šogad brauciens pa Gauju tiks sākts 18. maijā pie Spicu tilta, lai 21. maijā svinīgi ierastos Strenčos.
Komentējot plostošanas vēsturi, Vāvere stāsta, ka sākotnēji kokmateriāli tika sieti plostos, baļķiem dodoties vairāk nekā 300 kilometru garajā ceļā. Pēc Otrā pasaules kara sākās baļķu vaļēja pludināšana, kam sekoja plostnieki uz sieta plosta, virzot vērtīgo kravu.
"Upe nosaka plosta izmēru, piemēram, Daugavā tie varēja būt platāki, jo arī upe ir platāka. Plostniekiem ir jāpārzina upe, tās daba. Gaujā bija vairākas šķērsragatas, kas regulēja kokmateriālu plūsmu, turklāt bija vairāki posteņi, tostarp arī Strenčos, ūdensceļā darbojoties pludinātāju brigādēm. Baļķi no Gaujas nokļuva Mazajā Baltezerā, kur bija ūdensdārzi baļķu izcelšanai, lai tos apstrādātu un tālāk jau transportētu ar kuģīti," skaidro biedrības pārstāvis.
Tolaik pludiņu jeb pludinātāju darbs nebija viegls. To ietekmēja arī sastrēgumi un ūdens līmeņa svārstības. Arī Vāvere šo 25 gadu laikā pieredzējis bīstamas situācijas gan augstā ūdens līmeņa dēļ, kad 2013. gada plūdu laikā plosts aptinās ap tilta balstiem un sadalījās četrās daļās, gan tad, kad upē ūdens līmenis bijis zems.
Savulaik plostniekiem bijis arī savs vārdu krājums, kas apkopots grāmatā "Tradīciju burtnīca. Gaujas plostnieki" iekļautajā vārdnīcā. Arkla kurpe, begani, urpis, knebļi, pasieris, sekacis, tarataika, žviras – tie ir tikai daži vārdi, kas apliecina prasmju unikalitāti.
2018.gadā Gaujas plostnieku amata prasmes tika iekļautas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, biedrībai "Gaujas plostnieki" sākot sadarbību ar plostnieku biedrībām no Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas un veidojot pieteikumu plostnieku amata prasmju iekļaušanai UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā. Pieteikums tiks izskatīts 2022. gadā.
Plostnieku amatu prasmes ir zināšanas par baļķu sagatavošanu, plostu siešanu un pludināšanu pa Gauju, izmantojot upes straumi un labi pazīstot tās plūduma raksturu pavasarī.
Vairāk informācijas par šī gada Plostnieku svētku programmu pieejama šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
