Izaicinājumi, kas sagaida Everesta un citu pasaules augstāko virsotņu iekarotājus

Daudzi no kalnos kāpēju stāstiem ir dramatiski, ekstrēmi un noteikti liks pārskriet skudriņām. Taču slavenais amerikāņu kalnā kāpējs, ASV kinoakadēmijas balvas "Oskars" un citu prestižu balvu ieguvējs, režisors un piedzīvojumu meklētājs Džimijs Čins tos sauc par izaugsmes mirkļiem. Tie ir brīži, kad cilvēki izzina savas patiesās spējas, izvērtē pieņemtos lēmumus un turpina ceļu.

Jaunajā "National Geographic" raidījumā "Nezināmā robeža ar Džimiju Činu" viņš aplūko pasaules labāko ekstrēmo sporta veidu pārstāvju veiksmes un neveiksmes, kā arī pēta incidentus, kas varēja beigties ar bojāeju, bet tā vietā mainīja viņu dzīves uz visiem laikiem.

Raidījums no 1. novembra skatāms otrdienās pulksten 22.00 kanālā ''National Geographic''. Gaidot raidījumu, "National Geographic" aicina iepazīties ar Džimija un citu kalnā kāpēju pieredzes stāstiem.

Uzņēmēja, aviācijas apmācības organizācijas vadītāja, biznesa konsultante un mentore Olga Kotova ir pirmā sieviete no Baltijas valstīm, kura sasniegusi 8848 metru augsto Everesta virsotni. Tas notika pirms desmit gadiem – 2012. gada maijā.

Nedēļu pirms tam atceļā no virsotnes traģiski gāja bojā četri alpīnisti no Ķīnas, Dienvidkorejas, Vācijas un Kanādas. Viņu nāve lielā mērā tika skaidrota ar "satiksmes sastrēgumiem" virsotnes tuvumā, ekspertiem paužot bažas, ka Everesta iekarotāju skaits brīžiem sasniedz bīstamu skaitu.

Kotova atgādina, ka divas no trīs un pat vairāk alpīnistu nāvēm notiek tieši atceļā. Viņasprāt, tas liecina par to, ka cilvēki dažreiz pārvērtē savu spēju robežas. "Mēs, kā sabiedrība, fokusējamies uz to, ka sasniegta virsotne ir panākums un veiksme, bet nesasniegta – kļūme vai neizdošanās, bet, manuprāt, tā nav, un pareizi pieņemtais lēmums pats par sevi ir ļoti liela vērtība. Un dažreiz nākas pieņemt lēmumu nevis par kāpšanu uz augšu, bet par atgriešanos atpakaļ," saka Kotova.

Tiem, kas kāpj kalnos, jāmāk izturēt psiholoģisko slodzi, jo alpīnisma fiziskā puse ir pašsaprotama, bet ne visi saprot, ka psiholoģiskā slodze ir vēl smagāka. Viņa arī piebilst, ka visās ekspedīcijās ir ļoti daudz rutīnas – jādara lietas, kas ir nepieciešamas, bet kas nesagādā īpašu baudu vai prieku. Piemēram, alpīnisti katru dienu ēd ļoti vienveidīgu ēdienu.

Olga stāsta, ka katram kāpējam ir savi triki, kā nekoncentrēties uz fizioloģisko pusi, jo ir brīži, kad katrs elpas vilciens un katrs solis ir ļoti grūts, bet priekšā vēl tāls ceļš. Tajā brīdī jāmāk "izņemt" no prāta domu par mērķi un panākt tādu stāvokli, lai tas ir nodarbināts ar procesu.

"Kalni man ir refleksijas vieta. Kāpjot augšā, es neklausos mūziku vai raidierakstus, esmu savā galvā. Tā ir vide, kurā es domāju, – par sevi, par dzīvi, par ekonomiku, par politiku, par cilvēkvērtībām, par visu. Caur domām, caur kalnu atmosfēru, es kļūstu labāka kā cilvēks," skaidro kalnā kāpēja.

Lai gan mēs dzīvojam 21. gadsimtā, joprojām ir uzskats, ka tādas nodarbošanās kā alpīnisms nav domātas daiļā dzimuma pārstāvēm. Pēc Olgas teiktā, tas no vienas puses uzliek sievietēm nepieciešamību sevi pieradīt vairāk nekā vīriešiem, bet no otras puses – paver sievietēm ļoti daudz iespēju.

"Kalnos nav sieviešu un vīriešu, ir kāpēji. Kalnā kāpšanā nav vietas sāncensībai – nedz dzimumu starpā, nedz savā starpā – viss balstās uz sadarbību un vienīgais, ar kuru tev jācīnās, ir pašam ar sevi," kāpēja pārliecināti saka.

Kāpjot Everestā, Kotovai un viņas biedriem vien 20 metru attālumā nācās sastapties ar negaidītu sniega lavīnu. Par laimi, tas nebija dzīvībai bīstami, to viņa uzskata par tīru veiksmi, taču dažiem šī pieredze kļuva par iemeslu pārtraukt ceļu.

"Mūsu komandā bija divi alpīnisti, kuri pēc šis lavīnas sapakoja savas mantas un aizbrauca mājās. Šādi lēmumi ir dziļi personiski un nav pareizas vai nepareizas atbildes, kā rīkoties vai kā justies. Tas atkarīgs no tā, kurā dzīves punktā ir pats cilvēks," viņa spriež.

Kotova uzskata, ka lielās pieredzes ir tās, kas veido cilvēka personību. "Tas ir veids, kā kļūt viedākam, labākam un katram cilvēkam tas ir savs. Nav pilnīgi obligāti jākāpj kalnos, un kalnā kāpšana nav arī tas grūtākais ceļš. Katram ir savs Everests," saka kalnā kāpēja no Latviijas, kas iekaroja pasaules augstāko virsotni.

Viens no pasaulē pazīstamākiem kalnā kāpējiem ir 63 gadus vecais latviešu izcelsmes amerikānis Eds Viesturs, kurš kādā intervijā savas fiziskās dotības saistījis ar "superuzlādētajām latviešu asinīm".

Viņš ir pirmais amerikānis un divpadsmitais cilvēks pasaulē, kurš uzkāpis visās 14 virsotnēs virs 8000 metru augstuma. Jāatzīmē, ka Viesturs ir viens no pieciem kāpējiem, kas to paveicis bez skābekļa maskas. 2014. gadā, kad viņam bija 55 gadi, Viesturs kļuva par vecāko kalnā kāpēju, kas uzkāpa otrajā augstākajā pasaules virsotnē K2, kuras augstums ir 8611 metri.

Viesturs piedalījies 31 Himalaju ekspedīcijā uz 8000 metru virsotnēm, 21 no tām viņam izdevās sasniegt plānoto. Septiņas reizes viņam izdevies iekarot pasaules augstāko virsotni Everestu. Viestura karjerā bijis arī brīdis, kad apgrūtinātu laikapstākļu dēļ bija jāgriežas atpakaļ, atrodoties vien mazāk nekā 100 metru attālumā no Everesta virsotnes.

Pēc viņa vārdiem, alpīnisms ir māksla zināt, kad doties uz kalnu, kad palikt mājās un kad atkāpties no sava nodoma, kad situācija kļuvusi dzīvībai bīstama. Viesturs ir arī slavenā "Kalnā uzkāpt nav obligāti, obligāti ir no tā nokāpt" teiciena autors.

Diemžēl daudziem tas neizdodas un pa ceļam uz Everestu un citām virsotnēm var redzēt tos, kas palikuši tur uz mūžīgiem laikiem. Viesturs atradās Everestā 1996. gadā maijā, kad notika līdz tam lielākā traģēdija, kas paņēma astoņu kalnos kāpēju dzīvības. Viesturs kopā ar saviem biedriem piedalījās cilvēku glābšanā. Starp citu, šie notikumi iedvesmoja 2015. gadā iznākušās filmas "Everests" režisoru Baltazaru Kormakuru.