2023. gada gļotsēne – pušķainā šokolādes gļotsēne

Kā "Gada suga" kāda no gļotsēnēm tiek iecelta pirmoreiz. Tā varētu būt starp izmēros mazāko sugu grupām, ko vēl var saskatīt ar neapbruņotu aci. Izvirzot samērā bieži sastopamu, kā arī garumā salīdzinoši lielu un vieglāk ievērojamu sugu, pētnieces vēlējušās pievērst sabiedrības uzmanību šai pārsteidzošajai organismu grupai, kas nav ne sēnes, kaut veido augļķermeņus ar sporām, ne dzīvnieki, kaut arī dzīves sākumposmā (kā plazmodijs) ir spējīgas pārvietoties. Izrādās, ka gļotsēnes, arī tās, kas aizņem plaukstas lieluma un pat lielāku platību, patiesībā ir vienšūņi.

Izvēlētās "Gada gļotsēnes" attīstības redzamā stadija sākas ar baltām vai dzeltenām 1 milimetra (mm) diametra bumbiņām kaudzītēs. Tās, vienmērīgi pulsējot, pakāpeniski stiepjas uz augšu, veidojot gļotainas vālītes un mainot krāsu uz sārtu, sarkanbrūnu, tad paliekot tumšākas; stiepjas arī izveidojies melns, matveidīgs kātiņš. Nobriedušas pušķainās šokolādes gļotsēnes ir aptuveni 7–20 mm garas, kur kātiņš – 1/3 līdz 1/2 no visa garuma, bet uz tā rūsganbrūna, izbalējot gaišbrūna, vālīte, ko veido smalks tīkliņš un brūna sporu masa.

Pēdējā izskatās gluži kā kakao pulveris, tā pilnībā attaisnojot ģints nosaukumu – šokolādes gļotsēnes.

Lai arī gļotsēnes var sastapt arī uz dzīviem augiem, tajā skaitā uz sūnām un kokiem, vislielākā iespēja būs, meklējot uz kritalām, tās apdzīvo 90% no gļotsēņu sugām, īpaši – mitrākos mežos. Arī pušķainā šokolādes gļotsēne pārsvarā atrodama uz vidēji vai stipri satrupējušām kritalām. Tādējādi pētnieces vēlas arī uzsvērt, ka kritalas ir būtiska meža sastāvdaļa, kas nodrošina mājvietu un barību ļoti daudzām dzīvo organismu grupām, veicinot sugu daudzveidību dabā.

Pušķainā šokolādes gļotsēne ir salīdzinoši agra suga. Tā sāk augt jau maijā, jūnijā, visvairāk sastopama jūnijā un jūlijā, nedaudz mazāk augustā, bet atrodama arī vēlāk rudenī. Tie, kas rūpīgāk pētījuši kritalas, gan jau ir pamanījuši arī tā sauktos "koka matus" – melnu pavedienu kušķīšus uz kritalām – tās ir atliekas, kas palikušas no šokolādes gļotsēnēm, kad visas sporas jau izbirušas. "Koka mati" mēdz saglabāties mēnešiem ilgi un var būt atrodami cauru gadu, taču pēc šādām paliekām vien precīzu sugu noteikt nevarēs.

Pasaulē Stemonitis ģintī izdalītas 23 sugas, Latvijā noteiktas astoņas no tām (vairums citu sugu gan arī pasaulē ļoti retas), bet galvas jaukšanai ir vēl arī citas līdzīgas ģintis ar sugām, kurām tāpat tievas melnas kājiņas un izstieptas brūnas vālītes – clindrītes, kūlītes, stemonārijas un dažas komatrihijas. Gļotsēnes minētajās citās ģintīs gan ir īsākas, nesasniedz 1 centimetra garumu.

Pušķaino šokolādes gļotsēni tipiskā izskatā iespējams noteikt jau dabā. Lai līdz sugai noteiktu kādu no "Gada gļotsēnei" līdzīgajām sugām, ar ārējo izskatu vien parasti nepietiek, būtiski noteikt arī sporu rakstu, kas iespējams tikai ar mikroskopu 1000x palielinājumā, un to izmēru, kā arī pētot vālītes struktūru.

Ja ārēji pušķainā šokolādes gļotsēne atšķiras ar lielāku augumu, tipiski vairāk nekā 1 cm gara, garāku kājiņu un raksturīgo rūsganbrūno toni šaurajai vālītei, tad mikroskopiski tā atšķiras ar "garlaicīgām" (gandrīz gludām un sīkām sporām tikai 5–6,5 µm diametrā. Vislīdzīgākā "Gada gļotsēnei" ir tumsnējā šokolādes gļotsēne (S.fusca), kas ir līdzīga auguma un izskata, taču nobriedusi ir tumšāka, pelēkbrūna.

Mikroskopiski atšķiras ar tīklotām un lielākām (6,5–9 µm) sporām.

Līdz šim gadam Latvijā apzinātas ap 200 gļotsēņu sugas, no kurām aptuveni 90 sugas atklātas tikai pēdējo 15 gadu laikā, aktivizējoties gļotsēņu pētniekiem portālā "dabasdati.lv". Agrāk gļotsēnes bija samērā maz pētītas, tāpēc joprojām iespējams atklāt jaunas sugas. To noteikšanai gan parasti jāvāc paraudziņi un tie jāmikroskopē.

Ja radusies interese par gļotsēnēm uzzināt vairāk vai dalīties ar saviem novērojumiem, pētnieces aicina pievienoties "Facebook" grupai "Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem", kurā šā gada sākumā ir jau gandrīz 600 dalībnieki.

Savukārt foto ar pēdējo 15 gadu laikā Latvijā atrastajām gļotsēņu sugām var pētīt lapā "glotsenes.dziedava.lv".

Gļotsēnes nav ne dzīvnieki, ne sēnes, kaut vēsturiski ir tikušas pieskaitītas gan vieniem, gan otriem. 18. gadsimtā Karla Linneja izveidotajā klasifikācijā bija divas – augu un dzīvnieku – valstis, un sēnes, par kādām uzskatīja arī gļotsēņu sporas veidojošos augļķermeņus, tika pieskaitītas pie augiem. Vēlāk tika atdalīta sēņu valsts, un tajā ietilpa arī gļotsēnes.

Kad atklāja, ka kustīgais plazmodijs arī ir gļotsēņu dzīves forma, tās pieskaitīja pie dzīvniekiem, bet noskaidrojot, ka gļotsēnes ir vienšūnas organismi, tās pārvietoja pie protistiem. Mūsdienās sistemātiku balsta uz filoģenētiskām, nevis morfoloģiskām pazīmēm, tādējādi, atklājot saistību starp dažādām ģenētiski radniecīgām, bet morfoloģiski varbūt pat atšķirīgām dzīvo organismu grupām, to izvietojums evolūcijas kokā bieži vien mainās. Pēc jaunākās klasifikācijas gļotsēnes pieder tipam (phylum) Eumycetozoa, kas ietilpst valstī (kingdom) Amoebozoa.

Gļotsēnēm ir ļoti īpatnējs un savā ziņā pat unikāls dzīves cikls. Lielāko dzīves daļu tās pavada kā mikroskopiski, amēbām līdzīgi vienšūņi, kas barības meklējumos ir spējīgi pārvietoties. Labvēlīgos apstākļos, kad gļotsēne nolemj veidot sporas, tā sāk augt, taču gļotsēnu gadījumā dalās tikai šūnas kodols, pati šūna aug arvien lielāka, bet nesadalās. Tā rezultātā veidojas tā sauktais plazmodijs – pusšķidras, olas baltumam līdzīgas konsistences veidojums, kas nu jau ir saskatāms ar neapbruņotu aci, un reizēm sasniedz ievērojamus apmērus. Tas vēl joprojām ir vienšūnas organisms, kas arī šajā stadijā ir spējīgs turpināt baroties un pārvietoties.

Plazmodiji nereti ir košās krāsās un viegli pamanāmi – dzeltens, balts, arī oranžs, retāk pelēks, zilgans, rozā vai citā tonī. Augļķermeņu veidošanas stratēģijas gļotsēnēm ir dažādas – vienām sugām no plazmodija attīstās viens augļķermenis, savukārt citām no viena plazmodija veidojas ļoti daudzi, parasti sīki, apmēram vienādos attālumos izvietoti augļķermeņi.

Nelabvēlīgos apstākļos, kad nav iespējams pabeigt attīstību, piemēram, strauji iestājies aukstums vai sausums, gļotsēnes plazmodijs ir spējīgs veidot tā saukto sklerociju – nobremzēt dzīvības procesus un iekapsulēties. Sklerotizējies plazmodijs ir cietāks, liekas sažuvis, un parasti arī maina krāsu. Kad iestājas piemēroti apstākļi, sklerocijs atkal atdzīvojas un turpina attīstību.

Gļotsēnes barojas no atmiruša organiskā materiāla, baktērijām, raugiem un citiem mikroorganismiem, sēņu sporām. Attīstībai nepieciešama gan barības bāze, gan pietiekams mitrums. Tāpēc tās visbiežāk ir atrodamas uz dažādas sadalīšanās pakāpes kritalām. Savukārt, lai nobriedinātu sporas, gļotsēnes meklē sausāku un gaišāku vietu.

Gļotsēnes nekādā veidā neapdraud dzīvus kokus vai augus, bet tikai izmanto tos kā platformu, lai pakāptos augstāk un efektīvāk izkaisītu sporas.

Ja šķiet, ka izdevies atrast "Gada gļotsēni 2023" – pušķaino šokolādes gļotsēni, – tad tā jānofotografē no sāna, lai varētu novērtēt kājiņas/vālītes proporciju, kā arī jānomēra tās garums vai jānofotografē par citām atrastām gļotsēnēm, jo varbūt izdodas atrast arī ko jaunu Latvijai.