Šķiet, var diezgan droši teikt, ka Latgale ir tas Latvijas reģions, par kuru var dzirdēt visvairāk stereotipu, dīvainu priekšstatu un jautājumu. Mēs, latgalieši, pret to attiecamies visai atšķirīgi – vieni ar putām uz lūpām cenšas atspēkot katru, viņuprāt, neprecīzu faktu, otri (pie tiem pieskaitu arī sevi) uz šo visu skatās caur smiekliem un ironiju. Vēl ir arī trešā grupa, kas gan gadu gaitā sākusi strauji sarukt, proti, tie, kuri patiesi domā, ka ir ar kaut ko sliktāki un cenšas darīt visu, lai tikai netiktu saistīti ar Latgali.
Baba ir skaists vārds
Mana dzīve jau kopš agras bērnības ir ritējusi starp Latgali un Rīgu. Esmu dzimusi un izaugusi Latgalē, mājās runājusi tikai latgaliski, bet galvaspilsētā dzīvo mana vecmāmiņa, pie kuras es, protams, regulāri ciemojos. Mana mamma ir bērns diviem latgaliešiem (no viena pagasta!). kuri satikušies Rīgā. Un pēc pilngadības sasniegšanas viņa izlēma pārcelties uz savu senču dzimteni. Tāpēc skolas brīvlaikos, kad mani vienaudži vēl gana aktīvi tika sūtīti no pilsētām pie lauku vecmāmiņām, es ceļoju pretējā virzienā. Arī savu Rīgas vecmāmiņu, tāpat kā otru, kura dzīvoja pie mums laukos, saucu par babu, un galvaspilsētā mēs vienmēr esam sarunājušās latgaliski. Viņa joprojām turpina aktīvi apmeklēt Rīgas Latgaliešu biedrības pasākumus, uz kuriem bērnībā, protams, ņēma līdzi arī mani. Tolaik varbūt ne vienmēr jutos tur ērti kā jau tāda sīkaļa starp veselu baru cilvēku gana cienījamos gados, bet tagad to ļoti novērtēju, jo saprotu, ka tā vide man uz visu mūžu ir normalizējusi publisku latgaliešu valodas lietošanu arī Rīgā, kas tolaik nepavisam vēl nebija norma. Tā bija gadsimtu mija, kad latgaliskā atmoda, kas sākās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanas procesiem, bija nedaudz pieklususi. Savukārt nākamais skaļais latgaliešu valodas publiskais iznāciens ar grupas Borowa MC un citu mūziķu slavas gājienu vēl bija tikai priekšā.
Padomju okupācijas laikā viss latgaliskais bija apspiests, noklusināts, tam bija spēcīga provinciālisma pieskaņa. Rīgā nonākušie latgalieši nereti mainīja vai īsināja savus izteikti latgaliskos vārdus, reizēm atteicās pat savā starpā runāt latgaliski, kur nu vēl publiski. Vecākajai paaudzei, iespējams, tas kaut kur zemapziņā vēl ir saglabājies līdz mūsdienām. Kā spilgts piemērs no bērnības ir kāda mana ciemošanās kopā ar babu pie citas viņas vecuma Rīgas latgalietes, kura, izdzirdējusi, kā es lietoju vārdu "baba", centās mani pamācīt: "Kāpēc tu tik nesmuki saki "baba"? Saki skaistāk! Ir tāds jauks vārds "omīte"!" Ģimenes leģendas vēsta, ka es esmu sakautrējusies, klusi piegājusi pie babas un pačukstējusi: "Bab, mes dreiži īsim iz sātu?" ("Bab, mēs drīz iesim mājās?)
Iekšējās brīvības jautājums
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
