Līgo laiva jūriņā. Kas un kad drīkst atrasties uz ūdeņiem, un kā tur nonākt

Par šiem un citiem jautājumiem runājām ar nule izveidotās Baltijas Atpūtas kuģu asociācijas (BAKA) valdes locekli, starptautiskās nevalstiskās organizācijas "Baltic Sea Forum" valdes locekli Romānu Baumani, kurš kuģošanai tā pavisam nopietni pievērsās pandēmijas laikā, kad izrādījās, ka visi citi ceļošanas un arī atpūtas veidi nav atļauti...

"Es par to ilgi sapņoju. Šo "lēcienu" kuģī izdarīju pēc 10 gadus ilgas izpētes, kovida laikā, kad sapratu, ka nekur nevar aizbraukt. Kaut ko šajā jomā biju darījis teju visu mūžu, braucu ar citu laivām, kā kapteiņa palīgs," portālam "Delfi" stāsta Romāns Baumanis.

Mūsu sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver, cik milzīgs, skaists un neizmantots resurss ir mūsu Daugava un citi ūdeņi, ar ko Latvija tik bagāta, – ezeri, upes, jūras piekraste. "Daugavas krastu kopgarums Rīgā, šķiet, ir līdzīgs Latvijas ārējās robežas garumam – kas tur notiek? Nekas daudz. Tas ir fantastisks dabas resurss, kas gaida brīdi, kad tiks sakarīgi izmantots. Mums gandrīz nemaz nav publisko piestātņu, kas būtu pieejamas mazajiem kuģiem. Tā ir stihija, kas mums ir rokas stiepiena attālumā, pilsētas centrā, nekur nav jābrauc," viņš saka. "Mēs, asociācija, gribam attīstīt aktivitātes uz ūdens, kas būtu pieejamas un atbildīgas. "Uz ūdens" nenozīmē tikai Daugavu un jūru, mēs domājam par plašāku ūdens resursu izmantošanu. Ap Rīgu tādu ir daudz – mums ir brīnišķīgi ezeri. Piemēram, Ķīšezers, kura krastā ir golfa klubs un nav laivu piestātnes. Ja paskatāmies uz citām vietām, kurās ir ūdens resursi, Somiju vai Zviedriju, tur laivu skaits ir lielāks nekā automašīnu! Pat Tallinai nav tādu resursu!"