Miljardieru iecienītā ekstrēmā tūrisma mežonīgā pasaule  (1)

Mazāk nekā stundu pēc lidojuma sākuma pie Grenlandes krastiem Džūls Mauntens sāka apšaubīt savu veselo saprātu. Britu uzņēmējs beidza savu astoņu dienu ilgā mēģinājuma otro posmu, lai kļūtu par pirmo cilvēku, kas ar vieglo helikopteru “Bell 505” pārlidojis pāri Atlantijas okeānam. “Man bija jālido virs ledainas miglas 14 500 pēdu augstumā, pretējā gadījumā helikoptera lāpstiņas apledotu,” viņš stāsta. “Bija mīnus 14 grādi pēc Celsija, un lielā augstuma dēļ man trūka skābekļa. Vēlāk sapratu, ka degviela bija atlikusi 30 minūtēm."

Mauntens ar helikopteru lidoja no Monreālas uz Gērnsiju – vairāk nekā 6400 kilometrus garš ceļojums ar degvielas uzpildīšanas pieturām Kanādas ziemeļu sasalušajos tuksnešos, Grenlandē un Islandē. Pēc viņa teiktā, izaicinājumu pieņēmis, kad saprata, ka helikoptera darbības rādiuss ir 560 kilometri un tas var lidot tikai trīs stundas. Tas nozīmēja, ka garākajā posmā viņam būs jāuzpilda degviela lidojuma vidū.

"Mans iepriekšējais mērķis bija doties uz Ziemeļpolu, taču tas šķita pārāk viegli," stāsta Mauntens. "Tas nebija pietiekami bīstami: tevi var izglābt jebkurā brīdī. Kamēr šajā izaicinājumā – lidojot pāri aisbergiem un mežiem, kas ir tālu no civilizācijas – dzinēja apstāšanās var nozīmēt nāvi. Un tieši tad izdalās adrenalīns, un tu jūties visdzīvākais.”

Mauntens, kurš uzkāpis arī Everestā, ir viens no daudzajiem biznesmeņiem, kas piedalās ekstrēmos piedzīvojumos visā pasaulē. Britu miljardieris Hemišs Hārdings un pakistāniešu uzņēmējs Šahzada Davuds bija starp pasažieriem uz zemūdens peldlīdzekļa “Titan”, kas 18. jūnijā pazuda Atlantijas okeāna ziemeļos. “Titan”, ko pārvalda amerikāņu kompānija “OceanGate”, kas būvē un izmanto pilotējamus zemūdens kuģus, tika izmantots tūristu ekspedīcijā, lai apskatītu “Titānika” vraku aptuveni četru kilometru dziļumā.

22. jūnijā “Titan” paliekas atrada ar tālvadību vadāms zemūdens meklēšanas aparāts aptuveni 500 metru attālumā no “Titānika” vraka, nepilnus 600 kilometrus no Ņūfaundlendas krastiem. ASV krasta apsardze uzskata, ka eksplozijā gājuši bojā visi pieci pasažieri.

2021. gadā “OceanGate” sāka piedāvāt nolaišanos ar “Titan” uz “Titānika” vraku; pēdējā, katastrofālajā ceļojumā maksa bar braucienu bija 250 000 dolāri vienai personai. Taču jau 2018. gadā batiskafa kvalitātes kontroles posmā radās jautājumi par iekārtas drošību, tostarp bažas par 6,7 metrus garā oglekļšķiedras korpusa eksperimentālo konstrukciju (dziļūdens zemūdenēm parasti ir metāla korpusi) un nozares sertifikāta trūkumu. Iepriekšējie pasažieri stāstīja arī par sakaru, navigācijas un peldspējas problēmām 12 stundu brauciena laikā ceļā uz “Titāniku”.

Šādu ekstrēmu piedzīvojumu operatoru darbs, saprotams, saistīts ar risku. Sietlas alpīnists Garets Medisons savā uzņēmumā “Madison Mountaineering” piedāvā ekspedīcijas uz bezvārda, nepakļautām Himalaju virsotnēm. Viņš skaidro, ka vidējais mirstības līmenis Everestā ir 1%, kas ir vairāk nekā starp ASV militārpersonām pēdējos konfliktos: "Tieši satraukums no tā, ka tu atrodies kalnā un esi aci pret aci ar briesmām, rada šo pievilcību."

Kopš pandēmijas beigām Medisons ir novērojis, ka ir palielinājies to turīgo cilvēku skaits, kuri rezervē veselas ekspedīcijas. "Viens klients pagājušajā gadā par 200 000 ASV dolāru iegādājās pilnu ceļojuma paku, lai uzkāptu Vinsona kalnā Antarktīdā. Tas ir jauns līmenis".

Lai gan viņa kalnu ekspedīcijas ir augsta līmeņa, Medisons saka, ka tajās ir minimāls komforts. Lielākā greznība, ko viņš piedāvā Everesta bāzes nometnē, ir: silta duša, jogas nodarbības un telts ar kinoekrānu 75 000 dolāru vērtā tūrē: “Džeki, kas piedalās manos piedzīvojumos, grib nedaudz pamocīties, tā viņi jūtas dzīvi. Pretējā gadījumā viņi dzīvotu kaut kur pieczvaigžņu “Four Seasons” kūrortā.”

Tomēr arī luksusa ekstrēmajā tūrismā pastāv sava “krūmu” industrija. Kompānija “White Desert Antarctica” piedāvā augstākās klases naktsmītnes netālu no Dienvidpola par 15 000 dolāriem par nakti, ar apsildāmām, grezni mēbelētām kapsulām un personīgiem šefpavāriem. Šādu ceļojumu veica arī Hārdings, kurš gāja bojā uz “Titan”. "Hamišs ir bijis īsts “White Desert Antarctica” draugs ilgu gadu garumā," teikts uzņēmuma dibinātāja Patrika Vudheda paziņojumā. "Viņš vairākas reizes devās kopā ar mums uz Antarktīdu, tostarp kopā ar astronautu Buzu Oldrinu, kad viņš to apmeklēja."

Šādos piedzīvojumu tūrisma uzņēmumos drošība parasti tiek panākta par augstu cenu. Medisons stāsta, ka saviem klientiem piedāvā gidus-ekspertus un loģistikas zināšanas, kā arī Rietumu tūristu un šerpu komandas, lai apmācītu, palīdzētu un vadītu piedzīvojumu meklētājus 8000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tiek nodrošināts arī papildu skābeklis, laba pārtika un uzlaboti sakari. "Taču jūs varat veikt arī lētu uzkāpšanu Everestā, ar savu telti un bez gida," saka Mauntens. "Ir daudz operatoru, kas piedāvā vienkāršus pamatpakalpojumus, un tad tas var kļūt patiešām bīstami. Jūs paliekat viens pats ar sevi. ”

Šķiet, ka “OceanGate” ir pabijis abās pusēs. Tā kā tas ir vienīgais operators, kas piedāvā ekskursijas uz “Titāniku” (“Titan” bija viens no nedaudziem apdzīvotajiem zemūdens peldlīdzekļiem, kas spēja ienirt līdz 12 500 pēdu dziļumam), uzņēmuma pakalpojumi ir dārgi. Tajā pašā laikā apstākļi batiskafa iekšpusē neizcēlās ar īpašu greznību, bet pati nolaišanās bija saistīta ar ievērojamu risku.

Peldlīdzeklis tika vadīts, izmantojot modificētu videospēļu kontrolieri. "Nevienam, kas ieradās uz kuģa, nebija nekādu ilūziju par drošību," saka Mauntens. "Tā ir daļa no pievilcības: “Titānika” vraks ir nepieejams, to bīstami apmeklēt un tas apvīts mītiem. Loti maz cilvēku tur pabijuši."

Londonas Ekonomikas augstskolas uzvedības zinātņu katedras asociētā profesore Greisa Lordana teic, ka šīs bīstamās ekspedīcijas ir aizstājušas greznumlietas tiem bagātniekiem, kas meklē asas izjūtas: “Laimes sajūtu, kā likums, nosaka, bauda un mērķis, un agrāk tas bija saistīts ar materiāliem ieguvumiem un labdarību. Laika gaitā bagātības pārdale joprojām nodrošina mērķi, bet baudu sasniegt ir grūtāk.”

Arī ego ir faktors, saka Lordana: “Šodien luksusa preces ir pieejamas plašām masām. Bet katrs pie vakariņu galda grib pastāstīt visaizraujošāko stāstu. Tāpēc biznesmeņi, kuri ir daudz vairāk iecietīgi pret risku, arvien biezāk grib izbaudīt to, ko pieredzējis vien retais." Lordana skaidro, ka šie cilvēki jau ir guvuši izcilus panākumus biznesā un tagad vēlas sasniegt kaut ko neaizmirstamu arī personīgā līmenī.

"Demogrāfiskā grupa – pārsvarā vīrieši ap piecdesmit un sešdesmit gadiem, kuri vēlas justies dzīvi," saka Medisons. “Viņi grib iziet caur Khumbu leduskritumu vai Everesta nāves zonas ziemeļu nogāzi. Jo tuvāk nāve, jo dzīvāks jūtaties.”

Mauntens savu transatlantisko helikoptera lidojumu pabeidza 2020. gada jūlijā. Tas bija patstāvīgs lidojums, kas tika organizēts pandēmijas kulminācijas laikā ar Kanādas, Dānijas un Islandes varas iestāžu palīdzību. Kā pilots viņš bija atbrīvots no Covid-19 ierobežojumiem. "Tā bija traka ideja, taču būt uzņēmējam nozīmē būt ļoti mērķtiecīgam: tu gribi pārkāpt robežas un pierādīt, ka esat citāds, atšķirīgs. Un tas bija tik aizraujoši – kad nokļuvu Skotijā, zināju, ka esmu sasniedzis finišu. Es svinēju panākumu."

“Titan” traģēdija gan uzsver skarbo realitāti, ka pēc savas būtības šādi ekstrēmi piedzīvojumi ir saistīti ar nāves briesmām. Bet tur arī slēpjas to pievilcība. "Šie pārbaudījumi vienmēr būs riskanti," saka Mauntens. "Pretējā gadījumā ar to nodarbotos visi."