'Ecolines' vadītāji pasažierei: Maksā par bagāžas svaru vai izlidosi pa logu kopā ar savu koferi!

Maija sākumā Jūlija un viņas 58 gadus vecā māte Svetlana atgriezās mājās Tallinā no Minskas. Tas bija parasts autobusa reiss ar divām pārsēšanās vietām: Lietuvā un Latvijā. Pārvadātājs – "Ecolines". Sievietēm līdzi bija divi koferi. Minskā pirmā autobusa vadītājs palīdzēja ielikt mantas bagāžas nodalījumā. "Viss bija pieklājīgi un kulturāli," norāda Jūlija. "Lietuvu sasniedzām bez starpgadījumiem."

Nākamais transports aizkavējās, un pēc stundu ilgas gaidīšanas beidzot ieradās divstāvu autobuss. Jūlija stāsta, ka uzreiz ar koferiem steigusies uz bagāžas nodalījumu un vaicājusi šoferiem, kur tos labāk novietot, lai netraucētu citiem pasažieriem. Sieviete atceras, ka viens no šoferiem pēc tam interesējies par viņas materiālo stāvokli. "Es neesmu nabaga. Man ir darbs, viss ir kārtībā. Man šķita, ka viņš joko," stāsta Jūlija. Tad ieradās otrs šoferis un sāka līmēt birkas uz koferiem. "Zobos cigarete. Dūmus pūta man sejā," Jūliju jau pašā sākumā samulsināja šofera nekaunīgā uzvedība, taču skaļi viņa neko neteica.

Blakus Jūlijai un viņas mātei bija jauns vīrietis. "Patīkams un labi audzināts," Jūlija viņu raksturo un piebilst, ka viņš, iespējams, bija no Kaukāza. Viņš ceļoja ar vienu koferi. Šoferis vērsās pie sievietēm: "Par trim koferiem – 120 eiro." Jūlija paskaidroja, ka jaunais vīrietis ceļo atsevišķi, un tad jautāja, kāpēc tik liela summa. "Jūsu koferi ir smagi, un jums ir jāmaksā par lieko svaru," skanēja atbilde. Pēc Jūlijas lūguma šoferis pat atnesa svarus, lai noteiktu precīzu svaru, taču rezultātu nepateica. Pēc sievietes teiktā, tā vietā viņš vienkārši paziņoja, ka "jūt, ka svars pārsniedz pieļaujamās robežas". Lai autobusa atiešanu neaizkavētu vēl vairāk, finansiālo jautājumu tika nolemts sakārtot pa ceļam. Jūlija un viņas māte ieņēma savas vietas otrajā stāvā, netālu no kāpnēm, kas ved pie šoferiem.

Autobuss sāka kustību. Viens no šoferiem uzkāpa otrajā stāvā un prasīja jau citu summu par bagāžu ar lieko svaru. Šoreiz viņš cenu samazināja uz pusi: par diviem koferiem prasīja 40 eiro. Jūlija teica, ka maksās ar karti, un prasīja čeku, jo tas vajadzīgs atskaitei. Šofera atbilde izraisīja neizpratni: "Nerunā blēņas, mums nav nekādu čeku. Un vispār – tu par daudz pļāpā." Tad viņš aizgāja. Pēc kāda laika augšā uznāca otrs šoferis – Jūlija viņa uzvedību raksturoja kā vēl agresīvāku – un pasažierei izvirzīja ultimātu: "Saruna būs īsa: vai nu tu maksā par svara pārsniegumu, vai arī izlidosi ar savu koferi pa logu! Mājup varēsi jāt uz čemodāna!" Šokēta par šofera rupjību, Jūlija nolēma konfliktā neiesaistīties. Mātei sacīja, ka nesāks izrēķināšanos, jo jau tā jūtas neērti cilvēku priekšā, kuri atgriežas no atvaļinājuma. Tā nu Jūlija samierinājās un samaksāja skaidrā naudā. "Pēc tam dzirdēju, kā viens no šoferiem saka otram: "Iedomājies, viņa prasīja čeku!" Un tad abi sāka smieties," atceras Jūlija.

Vēlāk šoferis atkal uzkāpa otrajā stāvā, bet šoreiz vērsās pie puiša, tā paša, kuru iepriekš bija noturējis par Jūlijas un viņas mātes Svetlanas pavadoni. Teica, ka viņam arī vajag samaksāt, citādi – ar koferi uz izeju.