Nenovērtējama kolekcija. Kā Ukrainas zinātnieki riskēja ar dzīvību, Hersonā glābjot unikālu herbāriju

Kā raksta "Wired", tajā rītā vīrieši — abi botānikas profesori — ieradās ar vilcienu no Kijivas un pa daļēji nopostītajām Hersonas ielām devās uz universitāti. Pilsētu joprojām apšaudīja, un laboratorijā varēja nokļūt pa vītņu kāpnēm ar vitrāžām, no kurām pavērās skats uz Dņipru, tieši uz ienaidnieka pozīcijām.

Viņu uzdevums bija izglābt daļu vēstures: Hersonas herbāriju, neaizvietojamu vairāk nekā 32 000 augu, ķērpju, sūnu un sēņu kolekciju, ko gadsimta laikā savāca vairākas zinātnieku paaudzes, daži paraugi bija ceļojuši tūkstošiem kilometru no attāliem Ukrainas reģioniem.. "Tas ir kā mākslas darbs," saka 52 gadus vecais Moisejenko. "Šī kolekcija ir nenovērtējama."

Līdzīgus herbārijus kā Hersonā, ostas pilsētā Ukrainas dienvidos, izmanto ne tikai augu klasificēšanai. Tiem ir svarīga loma sugu izzušanas, invazīvo kaitēkļu un klimata pārmaiņu pētījumos. Lai gan Hersonas herbārijs nav lielākais pasaulē – Parīzes Nacionālajā dabas vēstures muzejā, piemēram, glabājas 9 500 000 eksemplāru, – tas, pēc Moisejenko domām, ir vērtīgs ar savu unikālo ieguldījumu zinātnes attīstībā. Herbārijā ir tikai Ukrainā sastopamas retas sugas, no kurām dažas ir apdraudētas.

Kad Krievijas tanki 2022. gada 24. februārī iebruka Ukrainā, tie apdraudēja ne tikai universitātē glabātos žāvēto, presēto un konservēto augu paraugu tūkstošus, bet arī zemi, kur šie paraugi tika savākti. Vairāk nekā 17 mēnešu laikā, kopš Putins paziņoja par "īpašo militāro operāciju" Ukrainā, miljoniem hektāru zemes – aptuveni 30% no valsts aizsargājamajām teritorijām – ir sakropļoti ar nekritisku bombardēšanu, ugunsgrēkiem un militāriem manevriem. Pēc bezpeļņas organizācijas "Ukraine Nature Conservation Group" (UNCG) datiem, Krievijas karaspēks nodedzinājis desmitiem tūkstošu hektāru mežu un apdraudējis vairāk nekā 800 augus, tostarp 20 retas sugas, kuras ir gandrīz neiespējami atrast citur.

Ukrainas valdība lēš, ka trešā daļa valsts teritorijas ir pilna ar mīnām un citu nesprāgušu munīciju. Nozīmīga daļa platības var palikt nepieejama gadu desmitiem. Tas nozīmē, ka paies ilgs laiks, līdz tādi zinātnieki kā Hodosovcevs un Moisejenko varēs atgriezties pie paraugu vākšanas.

Zinātnieki visus šos apsvērumus izskatīja pagājušā gada rudenī, kad nopietni apsvēra atgriešanos Hersonā. Krievijas karaspēks novembrī tika padzīts no pilsētas, taču turpināja to apšaudīt. No maija līdz novembrim apšaudē tika nogalināti vismaz 236 civiliedzīvotāji, liecina reģionālo varas iestāžu rīcībā esoša informācija. Neskatoties uz to, Hodosovcevs un Moisejenko nolēma atgriezties Hersonā.

Uzsākot evakuācijas plāna izveidošanu, eksperti noteica, ka riska mazināšanai nepieciešams ierobežot gan cilvēku skaitu, gan pavadīto laiku aplenktajā pilsētā. Vienā braucienā nedrīkstēja būt vairāk par trim cilvēkiem – Hodosovcevs, Moisejenko un viens no viņu diviem kolēģiem, un katrs brauciens nedrīkstēja ilgt vairāk par 72 stundām. Regulāri bija elektrības traucējumi, pilsētā pēc pulksten 16.00 bija spēkā komandantstunda, un zinātniekiem bija stingri laika ierobežojumi, lai iekļūtu laboratorijā un izkļūtu no tās. Un vēl birokrātija. "Kara laikā, pat lai pārvietotos pa valsti, ir jābūt kaut kādam attaisnojumam, kaut kādiem dokumentiem," saka 51 gadu vecais Hodosovcevs.

Visu sarežģīja fakts, ka decembrī, jau pirmajā vizītē universitātē, viņi atklāja, ka četrās istabās, kur glabājas daļa no augu kolekcijas, bija apmetušies krievu militāristi.

Papildus dziļajai pazemojuma sajūtai, ko izjuta botāniķi, bija arī procesuāla problēma. "Sēdētāji" – tā mēdz dēvēt ienaidnieka karavīrus, kuri sagrābj ukraiņu ēku – bija nomainījuši slēdzenes visām durvīm, izņemot vienas, un tagad šīs telpas bija jādokumentē – šī ir obligāta procedūra, ko parasti veic vietējā milicija. Par laimi, loģistikas nodaļas darbinieki "paraustīja diedziņus" un paātrināja procesu. Dažu nedēļu laikā tika nomainītas slēdzenes un nofotografētas telpas oficiāliem dokumentiem.

Šī pirmā, kopumā neauglīgā ceļojuma videomateriālā redzams, kā Hodosovcevs svin vienas no 24 vērtīgākajām kastēm atgriešanos ar tādu entuziasmu, kāds parasti raksturīgs futbola faniem. "Collemopsidium kostikovii izglāba!" viņš gavilē, paceļot dūri virs galvas. "Zem sprādzienu skaņām!" viņš piebilst, kad mīnmetēju dārdoņa pārtrauc viņa īso sajūsmas brīdi.

Zinātnieku rūpīgi izstrādātos plānus draudēja izjaukt arī resursu trūkums, kas ir vēl vienas konflikta sekas. Kamēr Moisejenko apceļoja desmitiem Kijivas sadzīves tehnikas veikalu, meklējot kastes kolekcijas vaskulāro augu transportēšanai, Hodosovcevs atgriezās Hersonā tikai ar lukturi un mugursomu, kas pildīta ar vienkāršākajiem instrumentiem, kādus mēs parasti izmantojam, pārceļoties vai veicot nelielus remontdarbus.

Foto: Ivans Moisejenko

Otrā brauciena laikā Hodosovcevam kļuva skaidrs uzdevuma mērogs. Viņam bija jāevakuē 700 kastes. Pirmajā reizē bija nepieciešamas 15 minūtes un pārāk daudz līmlentes, lai ietītu, salocītu un sasietu ar auklu pusduci paraugu kastīšu. Botāniķis bija pārliecināts, ka tādā tempā šai herbārija daļai atvēlētajās trīs dienās viņš neiekļausies. Nezaudējot cerību, zinātnieks ķērās pie ierastās nodarbes - aprēķiniem.

"Tikai divi līmlentes ruļļi un viens virves rullis," viņš teica, priecājoties, ka izdevās saīsināt kastīšu salikšanas laiku līdz "trīsarpus minūtēm".

Šāda metodiskā precizitāte izrādījās noderīga, lai novērstu uzmanību no realitātes, kas notiek aiz loga. Tikai dienu pirms trešā un pēdējā brauciena 2. janvārī Moisejenko uzzināja, ka ēka, kurā viņš plānoja paņemt pēdējo herbārija daļu, ir apšaudīta. Taču šīs ziņas viņam ne tikai netraucēja izpildīt uzdevumu, bet, gluži pretēji, norūdīja. "Mēs tik ļoti koncentrējāmies uz herbāriju, ka vienkārši neievērojām visas šīs apšaudes, visu, kas notika apkārt," viņš teica.

Tomēr, metodiski vācot augu pēc auga, viņš sāka prātot, kā laboratorijas stikla logi var kļūt par nāvējošiem šrapneļiem, ja tuvumā notiktu sprādziens, un cik tālu ir līdz pirmajam stāvam. Astoņus stāvus augstā akadēmiskā ēka izcēlās uz pārējo fona. "Varbūtība, ka krievi trāpīs universitātes ēkā, bija ļoti liela," viņš atceras.

Viņš mēģināja tuvējo dārdoņu uztvert kā "balto troksni", lai gan kādu dienu, kad zinātnieks vāca paraugus, tieši aiz loga nokrita lādiņš.

4. janvārī Moisejenko pabeidza iekraut pēdējās kolekcijas kastes kravas automašīnas aizmugurē. Gandrīz divas diennaktis mašīna brauca uz rietumiem, mērojot aptuveni 1000 kilometrus, pirms sasniedza Vasilija Stefanika Piekarpatu Nacionālo universitāti Ivanofrankivskā, Rietumukrainā, kas jau vairāk nekā gadu kalpo kā trimdas augstskola Hersonas Valsts universitātes darbiniekiem un studentiem.

Šķiet, ka tur ir droši. Bet, kā atzīmē Moisejenko, valstī, kur gandrīz katru dienu no debesīm krīt raķetes, nekur nav droši. "Nekur valstī nav 100% drošības," viņš saka.

11. janvārī Hersonas Valsts universitāte atkal nonāca apšaudē, šoreiz tikai dažu kvartālu attālumā no vietas, kur Moisejenko strādāja nepilnu nedēļu iepriekš. "Šī ēka joprojām ir apdraudēta, un joprojām ir bīstami atrasties Hersonā, jo apšaude notiek katru dienu," sacīja Moisejenko. "Bet mēs rīkojāmies pareizi."