Katru dienu tūkstošiem tūristu ierodas Aļaskas pilsētā Džūno, lai apskatītu slavenāko apskates objektu reģionā – Mendenhola ledāju. Taču klimata pārmaiņu un virstūrisma dēļ ledājs ir apdraudēts. Kādreiz varenais ledājs kūst un sarūk, bet eksperti lēš, ka līdz 2050. gadam tas kļūs tik mazs, ka vairs nebūs saskatāms no tūristiem paredzētās skatu platformas, vēsta "Euronews".
Par ledāja nākotni bažījas arī Džūno varasiestādes. "Mums jādomā par ledājiem un iespējām tos apskatīt arī tad, kad tie atkāpsies," uzsver pilsētas tūrisma vadītāja Aleksandra Pjērsa. "Cilvēki ierodas Aļaskā, lai apskatītu viņuprāt pirmatnējo vidi, un mūsu pienākums ir to nodrošināt gan iedzīvotājiem, gan apmeklētājiem."
Saskaņā ar Aļaskas Dienvidaustrumu Universitātes pētnieku aplēsēm, laika posmā no 2007. līdz 2021. gadam Mendenhola ledājs ir atkāpies aptuveni astoņu futbola laukumu apmērā. To var labi saskatīt vecajos ledus marķējumos, kur redzamas sākotnējā ledāja atrašanās vieta. Šobrīd vietā, kur agrāk bija ledājs, aug koki un zāle.
Lai arī no ledāja ir atlūzuši daudzi ledus gabali, tomēr lielākais masas zudums ir saistīts ar gaisa temperatūras paaugstināšanos, atklāj Aļaskas Dienvidaustrumu Universitātes Vides zinātnes profesors Erans Hūds. Ņemot vērā, cik ātri ledājs atkāpjas no ezera malas, zinātnieki šobrīd cenšas saprast, kādas izmaiņas tas var izraisīt vietējā ekosistēmā, tostarp lašu populācijā.
Virstūrisma ietekme
Ceļotāji nebeidz jūsmot par ledāju un kalnu takām, kas ved apkārt ezeram. Taču šobrīd galvu reibinošās dabas ainavas, kas cilvēkus vilina jau gadiem, sāk izzust. Tomēr aktīvo ceļotāju skaita samazināšanās netiek prognozēta. Vietējās amatpersonas lēš, ka tūristu skaits nākamajos gados pieaugs, pat ja ledājs turpinās strauji kust.
Tūrisma aģentūras veido arvien jaunas takas un autostāvvietas, tiek būvēti jauni apmeklētāju centri un glempingi ezera krastā. Paredzams, ka šogad ledāju apmeklēs aptuveni 700 tūkstoši cilvēku, bet līdz 2050. gadam apmeklēju skaits varētu pieaugt līdz 1 miljonam gadā. Salīdzinājumam – 1990. gados apmeklētāju skaits nepārsniedza 400 tūkstošus, kas tolaik tika uzskatīts pat tūrisma pīķi.
Pēc pandēmijas klusajām sezonām, kad ceļošana bija stirpri ierobežota, šogad Džūno pilsēta sagaida aptuveni 1,6 miljonus kruīzu pasažieru laika posmā no aprīļa līdz oktobrim. Noslogotākajās dienās no kruīza kuģiem nokāpj aptuveni 20 tūkstoši cilvēku, kas ir divas trešdaļas no pilsētas iedzīvotāju skaita. Kaut arī vietvara un lielākās kruīza kompānijas ir vienojušās par kuģu limitu dienā, tomēr daudzi uztraucas, ka tas nemazinās tūristu skaitu, jo ienāks arvien lielāki kuģi. Savukārt daži iedzīvotāji vēlas, lai būtu dienas, kas ostā vispār nepiestāj kruīza kuģi.
Kad tiešām ir par daudz?
Džūno pilsētas tūrisma vadītāja Pjērsa saka, ka tikai tagad ir sākušās diskusijas par to, kā veidot ilgtspējīgu tūrisma nozari Aļaskas reģionā.
Piemēram, Sitkā, kur atrodas snaudošs vulkāns, kruīza pasažieru skaits vasaras sākumā pārsniedza iedzīvotāju skaitu. Pēkšņam tūristu pieplūdumam nebija gatavi nedz vietējie iedzīvotāji, nedz uzņēmēji, kuri nespēja nodrošināt servisu. Tas savukārt lika aizdomāties amatpersonām – cik daudz tūristu, ir par daudz.
Arī vietējie iedzīvotāji pauž bažas, ka pašreizējais tūrisma līmenis nav ilgtspējīgs. Mendenhola ledājs ir kļuvis par nacionālo dārgumu, kuru steidz apskatīt daudzi. Taču, dzenoties pakaļ kūstošajam ledājam ar kruīza kuģiem un helikopteriem, stāvoklis kļūst vien sliktāks. Mēs dzīvojam laikā, kad daudzi vēlas ceļot un apskatīt dabas un arhitektūras brīnumus, taču vietvarām jāapzinās, kad tūrisms ir sasniedzis tādu līmeni, ka tas jāsāk ierobežot.