No laimīgās pirmskara dzīves Kristīnai Nedjalai vairs nekā nav atlicis: meitiņa gājusi bojā, dzimtā pilsēta izpostīta. Bet viņa pati – zaudējusi abas kājas. Sieviete dzīvo ar vienu sapni – atkal staigāt. Lai to īstenotu, nepieciešamas bioniskās protēzes. Parastās neder, jo sprādzienā kājas norautas pārāk augstu. Kādreizējā Mariupoles iedzīvotāja tagad apmetusies Latvijā. Lai savāktu līdzekļus tik nepieciešamajām protēzēm, talkā nāk portāls "Ziedot.lv".
Kristīna visu mūžu dzīvojusi Mariupolē. Kopā ar vīru Serhiju strādāja vietējā poliklīnikā: Kristīna darbojās reģistratūrā, vīrs bija terapeits. Kristīnas un Serhija meitiņa Jelizaveta nupat bija sākusi skolas gaitas. "Es ļoti mīlēju savu pilsētu. Nekad nekur nebiju braukusi un nemaz neplānoju to pamest," stāsta sieviete.
Kad 2022. gadā sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, ģimenei šķita, ka tas nebūs ilgi – pašaudīsies pāris dienas un viss beigsies. Līdz 3. martam turpināja ikdienas gaitas, gāja uz darbu. Pacienti klīnikā vērsās ar ierastajām sūdzībām – kam problēmas ar spiedienu, kam nepieciešams izrakstīt zāles...
3. martā bija pirmais uzlidojums viņu pagalmam, vēlāk nemitīgās apšaudes visus iemītniekus sadzina pagrabos. Arī ēdienu gatavoja kāpņutelpas 1. stāvā. Savukārt 16. martā lādiņš trāpīja kāpņutelpā. Sienas drebēja, pagrabā sacēlās putekļu mākonis. Ģimene pieņēma spontānu lēmumu glābties. Kopā ar viņiem ceļā posās arī citi kaimiņi. Vienā mašīnā varēja iespiesties septiņi cilvēki. Serhijs pie stūres, Kristīna, mazā Liza un kaimiņiene – blakus.
Līdzko mašīna iebrauca kaimiņielā, tajā trāpīja raķete. Sprādziena rezultātā Kristīna tika izmesta no auto, Sehijs zaudēja roku, bet meitiņa tika nogalināta. Aizmugurē sēdošie guva nenozīmīgas traumas – vien nedaudz sagriezās ar stikla lauskām.
Ievainotā Kristīna tika uzcelta uz paletes un nogādāta slimnīcā. Sieviete paguva vien pateikt, kā viņu sauc un kur strādā, pēc tam zaudēja samaņu. Atmodās reanimācijā, slimnīcas pagrabā, kur viņai tika veikta operācija. Vairākas dienas, kamēr viņa bija bezsamaņā, Serhijs domāja, ka arī sieva ir mirusi.
"Slimnīcā mūs atrada mana bijušā vīra radi. Pastāstījām, kur viss notika, viņi turp aizbrauca, paņēma meitiņas mirstīgās atliekas un apglabāja," Kristīna runā mierīgi, it kā viņu tas neskartu, bet tad izplūst asarās.
Marta beigās Krievijas mediķi Kristīnu un Serhiju izveda uz Makijevku, no kuras abi nonāca Krievijā, bet tad viņiem izdevās tikt Latvijā, kur saņēma visu iespējamo medicīnisko palīdzību.
Kristīnai iet ļoti smagi, jo amputēto kāju brūces dzīst lēni, jaunā sieviete gandrīz katru dienu cieš mokošas sāpes. Īpaši smagās dienās tiek saukta neatliekamā palīdzība. Arī psihoemocionālais stāvoklis ir ļoti smags – Kristīnai ir smaga depresija, var tikai nojaust, cik emocionāli smagi ir katru dienu pamosties un saņemties turpināt dzīvot.
"Esmu sev nospraudusi mērķi – nostāties uz kājām un staigāt. Nezinu, kāds būs mans turpmākais liktenis, pagaidām par to neesmu domājusi," saka Kristīna.
Latvijā bioniskās protēzes neražo, tomēr ukraiņu ģimenei palīdzēt var kara klīnika Vašingtonā (ASV), kas var izgatavot un pielāgot speciālas protēzes gan Kristīnai, gan Serhijam.
Lai palīdzētu ģimenei, nepieciešami 150 tūkstoši eiro, līdzekļu vākšana notiek platformā "Ziedot.lv". Ja arī neizdosies savākt visu summu, labdarības organizācijā cer palīdzēt vismaz Kristīnai – tam nepieciešami 80 tūkstoši eiro. Raksta tapšanas brīdī saziedoti 65 tūkstoši eiro.
Bez līdzcilvēku palīdzības neiztikt. Kavēšanās ar līdzekļu vākšanu ļoti smagi ietekmē Kristīnas psiholoģisko stāvokli.
Ziedot iespējams, klikšķinot šeit. Līdzko būs savākta visa nepieciešamā summa, "Ziedot.lv" to pārskaitīs klīnikai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
