Iet bailēm tieši pretī, tās analizēt vai ignorēt? Gundegas Rozes jaunajā grāmatā "Viņas var" vairākas spēcīgas sievietes runā ne tikai par savu spēku, bet arī par saviem vājuma un baiļu brīžiem, un kā tos pārvarēt.
Bērnu slimnīcas fonda un bērnu pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa grāmatā saka: "Bailes pāries tad, kad sāksi kustēties! Tas visus vienmēr izbrīna, bet – jā, man ir milzīga trauksme būt sabiedrībā un uzstāties publiski. Laika gaitā esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Pieņēmusi to kā sava darba sastāvdaļu, taču viss, kas saistīts ar publisko telpu, man ir visgrūtākā darba daļa. Vienmēr ārkārtīgi uztraucos, ļoti atbildīgi gatavojos, laikus zinu, ko teikšu. Un tad atkal pārdzīvoju, ka nesanāca tā, kā gribējās, kaut ko būtisku aizmirsu pieminēt..."
Dziedātāja un grupas "Asto'n'out" soliste Māra Upmane-Holšteine atminas savu baiļu brīdi: "Man reiz bija bailes, ka mani pieķers, ka īstenībā neesmu nekāda mūziķe. Neesmu tik profesionāla, tik virtuoza, nelasu solfedžo un nerunāju ar visiem džezistiem vienā valodā. Un tad sāku analizēt – bet ko tad es gribēju sākumā? Kāpēc kāpu uz skatuves? Es taču gribēju radīt mūziku, kādas Latvijā nav. Man bija sajūta, ka mēs mainīsim pasauli. Un man ļoti gribējām parādīt, ka meitenes var! Kā atvieglojums nāca atskārsme, ka mana misija nav būt perfektai vokālajai flautai. Mana misija ir pateikt sakāmo."
Savukārt rakstniece Zane Zusta uzdod jautājumu, kas jāpārdomā ikkatram: "Kādēļ baidāmies iet un piedāvāt savu projektu? Protams, sliktākajā gadījumā tev var pateikt "nē"... Es savu pirmo "nē!" dzirdēju jau izdevniecībās, bet nepadevos, jo iemācījos arī saklausīt "jā".
Basketboliste Gunta Baško stāsta, ka baiļu dēļ nevajag nokārt galvu.
Dzīvē ne vienmēr notiek precīzi tā, kā esam iedomājušies, kā gribētos. Bet, ja es pat nepamēģināšu, tad nekad neuzzināšu, kā būtu bijis, ja uzdrošinātos...
Uzņēmēja Egija Gailuma šaubu brīžos sev uzdod jautājumu: "Jā, arī es ne vienmēr jūtos par sevi pārliecināta, bet šaubu brīžos uzdodu sev vienkāršu jautājumu – kas ir sliktākais, kas var notikt: vai tas, ka man atteiks?"
"Ja es jūtu, ka pirms kāda notikuma, kuram pateicu "jā!", iekšā sākas neliela dreboņa, saprotu, ka tieši tas ir vajadzīgs, tas liks izkāpt no komforta zonas!" stāsta uzņēmēja.
"Dana ar kasti" radītāja Dana Gulbe stāsta: "Gaidīt, ka sakārtosies satrauktais prāts un tas reflektēsies apkārtējā vidē, ir naivi. Tāpēc jāiet pretējais ceļš: sakārto telpu ap sevi un tad pavēro, kas tevī mainījies!" Viņa sev atklājusi "viltvārža sidromu": Tās ir nemitīgas, ļoti nepatīkamas bailes, ka tevi tūlīt, tūlīt atklās. Esi radījusi veiksmīgu tēlu, masku, viņi ir noticējuši, ka zini un saproti, – un tad tas viss sabruks. Un visi ieraudzīs, ka tu neko nezini un neko nemāki." Taču viņa šo sajūtu pieķērusi: "Bet labi, ka es apzinos šo iekšējo nedrošību, jo, tiklīdz mēs kaut ko apzināmies, mēs varam tikt ar to galā."
Uzņēmēja Linda Krūze par bailēm saka tā: "Es visu laiku kāpju ārā no komforta zonas, un man tas patīk. Tā sajūta dod enerģiju. Ir bail, es aizmiedzu acis... bet neļauju sev pārdomāt. Un ar laiku jau saprotu, ka ar bailēm ir jādejo, nevis ar tām jācīnās!"
Vairāk lasi Gundegas Rozes jaunajā grāmatā "Viņas var".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
