'Biju pārgurusi, bet vēl jāmācās.' Vai studenti var atļauties nestrādāt?

Elīnas (vārds mainīts) sapnis bija kļūt par ārsti. Viņa ļoti daudz mācījās, lai tiktu Medicīnas fakultātē, bieži atteicās tikties ar draugiem. Pateicoties labajām atzīmēm vidusskolā, tika pie mecenātu fonda stipendijas (200 eiro mēnesī), labi nokārtoja eksāmenus. Un sapņu studijas varēja sākties. Ātri gan šis sapnis sāka irt pa vīlēm, jo Elīna apzinājās – lai varētu savilkt galus kopā, ir jāstrādā. "No stipendijas varēja izdzīvot, bet skaitīju katru centu. Ar to pietika, lai nomaksātu kopmītņu īri un nedēļu paēstu."

Vecāki Elīnai finansiāli nepalīdzēja. "Mani pameta, kad biju gadiņu veca. Gandrīz tiku ielikta bērnunamā, bet vecvecāki to nepieļāva un mani uzaudzināja – visi līdzekļi nāca no viņiem. Tad vecmāmiņa nomira un palika tikai vectēvs ar pensiju, bet no tās liela daļa aiziet veselības aprūpei. Viņš nevar palīdzēt, lai gan gribētu. Neviens mani studijās nevarēja finansiāli atbalstīt. Mēģināju sazināties ar tēvu, kurš kādreiz bija visai veiksmīgs uzņēmējs, tagad ieslīdzis parādos. Lūdzos, bet viņš atteica: "Man pašam neiet labi." Viņam nav svarīgi man palīdzēt, pašam esot savas problēmas. Mammai tagad ir cita ģimene, un viņa pret mani ir vienaldzīga."

Jauniete atrada viesmīles darbu restorānā. Sākotnējais plāns bija strādāt tikai vasarā, bet tad darba devējs pateica: "Būs jāstrādā arī septembrī, trūkst darbinieku." Tā kā līdzekļi studijām bija aktuāls temats, Elīna nolēma, ka varbūt varētu apvienot ar mācībām.