Liene Stepena kļuvusi par brīvprātīgo slimnīcā, paliatīvās aprūpes nodaļā

Liene kā brīvprātīgā bez atlīdzības darbojas divās jomās – starptautiskajā jauniešu motivācijas programmā MOT, kā arī kopā ar domubiedriem organizācijā "Hospiss". Katru trešdienu viņa mēro ceļu uz Ventspili, kur vizītēs "Svētku galds" trīs stundas pavada laiku, sarunājoties, barojot, dziedot, turot roku paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem, kuriem šajās saulē vairs nav daudz atlicis.

Nosaukums "Svētku galds" dots tamdēļ, ka pie pacientiem brīvprātīgie dodas ar skaisti saklātu galdu, uz kura netrūkst dažādu gardumu, kafijas, tējas, saldējuma un smalkmaizīšu. Liene stāsta, ka pacientiem, pie kuriem brīvprātīgie iet pirmo reizi, reizēm rodas pārsteigums par aicinājumu cienāties ar dažādajiem našķiem. Biežākais pretjautājums, ko saņemot, ir: "Vai par to ir jāmaksā?" Izdzirdot atbildi, ka nav ne par ko jāmaksā, cilvēki uzreiz atmaigst.

No šīs pieredzes atmiņā palikšot daudzi mirkļi, Liene stāsta "KJ". Viens no tiem – kad ar pacientiem kopā dziedājuši līgo dziesmas Jāņos. Taču neesot emocionāli viegli redzēt, kā ķermenis pakāpeniski sabrūk, kamēr līdzcilvēku acīs vēl mājo cerības blāzmas.

Liene arī pati piedzīvojusi zaudējumu, redzot, kā aizsaulē aiziet viņas vīrs. "Es faktiski biju tā, kas visus radus savāca kopā – nekādas baigās raudāšanas. Labi, visiem grūti, sāpīgi – izraudās un pietiek. Mēs dzīvojam tālāk, viss notiek. Tā arī ir. 2017. gada 20. maijā būs tieši gads kopš viņš ir mirs. Bet šā gada laikā ir tik daudz, kas noticis manā dzīvē. Tik daudz kā krāsaina, tādas jaukas lietas. Tas ir tāpēc, ka es nenoslēdzos. Es nepieliku punktu. Jā, mans vīrs ir mirs, tas ir drausmīgs zaudējums, bet es nenoslēdzos," pēc vīra zaudējuma raidījumā "Starp mums runājot" reiz stāstīja Liene.

Vairāk lasi žurnāla "Kas Jauns" 42. numurā.