ielu jaunieši, sociālas problēmas, pusaudži, jaunieši, ielu dzīve
Foto: Shutterstock

"Būt labam ir slikti. Visvarenības sajūta ir laba, kad esi ielās, bet patiesībā jau tikai vēlāk saproti, ka tās sajūtas ir mānīgas. Visvarenība ir slikta. Neuzticies šai sajūtai! Un vēlāk tevi arī vajās bailes, ka atkal kaut kas uzpeldēs un tu sēdēsi (cietumā – aut.)," tā saka 18 gadus vecais Olivers, bijušais ielu bērns, kurš kopā ar vienaudžiem uzdarbojies Ķengaragā, pie lielveikala "Akropole". Savukārt Vērmanes dārza "kopienas" bijušais dalībnieks, bez piecām minūtēm 19 gadus vecais Reinis piesliešanos ielu dzīvei skaidro ar to, ka ģimenē juties "kā putniņš būrītī".

Vairums cilvēku būs kaut ko dzirdējuši par šādiem ielu bērniem, bet reti kurš ikdienā aizdomājas, kāpēc pusaudža vecuma bērni (nereti arī krietni jaunāki – aut.) darba dienas vidū vai vēlās vakara stundās pulcējas bariņos pie lielveikaliem, parkos, skvēros. Vai viņiem nav jābūt skolā? Kur ir viņu vecāki? Vai viņi netrenējas kādā sporta veidā? Neglezno? Nedejo, nedzied? Nē, viņi nudien to nedara. Viņiem ir citas intereses. Viņi iet pret sistēmu, viņi saka, ka negrib būt robotizēti kā lielākā daļa sabiedrības, kura dzīvo pēc stingriem noteikumiem – tu apmeklē bērnudārzu, tad skolu, tad augstskolu, tad tu strādā, atrodi laulāto draugu, laid pasaulē bērnus, kurus atkal pa ķēdīti ved uz dārziņu, skolu... Ielu bērni uzskata, ka pasaules noteikumi neattiecas uz viņiem. To skaidro gan paši jaunieši, gan mentori, kuri darbojas ar viņiem, cenšoties iemācīt citādu saskarsmi ar pasauli, nekā viņi ieraduši ielu dzīvē.

Ir pirmdienas vakars. Kopienas centrā "Resiliences avots" uz nodarbību par saskarsmes mākslu pulcējas jaunieši, kuri reiz bijuši ielu bērni, bet tagad viņi cenšas iemācīties savu dzīvi veidot citādu. Šo jauniešu stāsti ir ļoti atšķirīgi, tāpat kā viņu iemesli, kādēļ apmeklē centru. Viens savā ziņā piespiedu kārtā – maiņa starp ieslodzījumu vai brīvību, citu atvedusi mamma, vēl citu – drauga ieteikums. Šoreiz nodarbības vietā jauniešiem ir saruna ar raksta autori. Ieradušies septiņi jaunieši.

Sākumā sarunas nerit necik raiti. Sakniebtām lūpām, ar neuzticību uzlūkojot mani, viņi skatās un cer, ka kāds cits sāks pirmais. Olivers, kurš pirmajās minūtēs noskalda, ka nerunās, jo negrib, vēlāk runā par visiem visvairāk. Viens jaunietis, redzami vecāks par citiem, tomēr klusē. Viņš par sevi nepasaka nevienu vārdu, gandrīz tāpat 15 gadus vecais Henrijs. Viņu uz centru atvedusi mamma. Kāpēc? Rausta plecus. Tad citi paskaidro, ka jaunietis visu savu brīvo laiku esot pavadījis pie lielveikala "Spice". Centrā viņam patīkot, no turienes mājup allaž aizejot pēdējais. Noprotams, ka zēnam arī skolā bijušas kādas problēmas. Jauniešu vārdi rakstā ir mainīti.

Žanna (16 gadi)

Jaunietes ģimene ir mamma un vecmamma, bet patlaban Žanna dzīvo kopmītnēs. Strādā un mācās. "Policija mani aizturēja par zagšanu un narkotikām – tās gan lietoju, gan tirgoju. Zagu drēbes, jo vajadzēja normāli apģērbties," stāsta meitene.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!