Latvietis Gustavs Gailus piedalījās Vācijas seriālā "Soko Wismar" – viņš atveidoja policistu Ediju Jansonu, kurš izmeklē kāda vīrieša nāvi pamestā mājā Vismārā, Vācijas pilsētā. Seriāls ir ievērības cienīgs, jo to rāda sešos vakarā pirms vakara ziņām – cienījamākais laiks televīzijā! Tāpēc saprotams, ka par Gustava panākumiem rakstīja arī vietējā austrumvācu prese, vēstot, ka latvietis no Hanoveres ticis pie lomas kulta seriālā, raksta Ieva Alberte portālā "Latvieši.com".
Gustavam ir 31 gads, tagad viņš dzīvo Berlīnē. Māk ne tikai runāt franciski un spēlēt virkni instrumentu (ģitāru, klavieres, klarneti, bungas, saksofonu), bet arī dragāt ar skrituļdēli. Viņam ir arī sava rokgrupa. Strādājis Hamburgas teātrī kā aktieris. Patlaban ir laimīgs par to, ka izmēģina spēkus aktiermākslā arī televīzijas seriālā. Līgums ar seriālu "Soko Wismar" noslēgts uz diviem gadiem.
Pirms sešiem gadiem Gustava vecāki un brālis Vinsents pārcelās uz Latviju. Mamma Sana Villeruša un tētis Francis Gaiļus bija nodzīvojuši Vācijā 25 gadus. Sana studēja Mūzikas un teātra augstkolā Hanoverē, Francis – Brēmenes Mākslu augstskolā. Patlaban abi strādā Ventspils mūzikas vidusskolā.
Sarunā ar Ievu Alberti Gustavs stāsta par karjeru, attiecībām ar Latviju un nākotnes sapņiem!
Pastāsti, lūdzu, kāpēc mēs ieraudzījām tevi vācu seriālā kā latviešu policistu? Kā tiki pie lomas tik lielā seriālā?
Es esmu vairāku kastinga jeb atlases kompāniju katalogā. Tas bija 2021.gada beigās, kad pienāca trīs, četri piedāvājumi. Viens no tiem – ZDF seriālam "Soko Wismar". Man bija jāiemācās divas scēnas un jānofilmē mājās pie baltas sienas, tad jānosūta aģentūrai. Palaimējās. Tiku uz atlasi. Otrā kārta bija ar žūriju, kuras priekšā bija nākamie pārbaudījumi. Nācās pasvīst, nervozēju. Pie lomas tiku!
ZDF seriāla sērijai tika meklēti divi cilvēki, kuriem labi sapasētu. Bija jāstrādā abu ķīmijai. Man ar Stellu Hinrichu ļoti labi sapasēja: dzērām kafiju ārā, pļāpājam daudz. Ātri bijām draugos. Es uzreiz varēju iedomāties, ka varẽtu strādāt ar viņu gadiem.
Konkurence tev bija?
Bija, jo nemeklēja jau tieši latvieti. Tikpat labi varēja paņemt jebkuru citu aktieri, kurš nospēlē latviešu policistu. Seriālā ik pa diviem, trim gadiem parādās kāds simpātisks raksturs no Skandināvijas. Iepriekš bija policisti no Dānijas, Zviedrijas un Holandes, bet tos spēlēja vācieši.
Esi dzimis Hanoverā. Kāpēc?
Abi vecāki tur studēja. Mamma maģistros klavieres, tētis – diriģentos. Hanoverē dzīvoja arī Ūrīte (Uhrgrossmutter) – mammas mamma.
Kad tu apjauti – visi apkārt runā citādāk, un tu esi latvietis?
Es vienmēr sirdī esmu juties kā latvietis. Man nav bijis jautājumu, vai esmu vairāk vācietis, vai latvietis. Tāda mīlestība un skaidrība! Mājās runājām tikai latviski.
Tā kā esmu Vācijā 30 gadus, runāšana latviski ķeras. Kad esmu Latvijā pavadījis divas nedēļas, runāju krietni labāk. Latviski ikdienā sanāk maz – tikai ar ģimeni un dažiem draugiem Rīgā.
Tavi vecāki atgriezās Ventspilī pirms sešiem gadiem, kāpēc tu ne?
Man te ir daudz darāmā, plānu. Tas bija grūts posms, kad vecāki un mazais brālis aizbrauca no Vācijas. Cik nu mazais – viņš ir astoņus gadus par mani jaunāks. Jutu, ka nokavēšu svarīgu laiku no brāļa dzīves. Viņam tobrīd bija pieci gadi. Tikpat cik man, kad pārcēlāmies no Virtsburgas uz Hamburgu. Man visi draugi palika tur. Atceros, kā tas bija, tāpēc patlaban vēlos būt brālim klātesošāks. Es gadā piecas līdz sešas reizes ierodos Latvijā.
Spēju iedomāties, ka kādreiz varētu Latvijas laukos nopirkt maziņu mājiņu. Tik skaisti ir Jūrkalnē! Vispār es gribētu kādreiz kādu gabalu uzspēlēt Jaunajā Rīgas teātrī.
Kas ir tava kopiena Berlīnē, kā satiec citus latviešus?
Diemžēl neesmu saticis daudz latviešus. Tikai Terēzi Jukoni, jo viņa spēlēja vienu lomu "Soko Wismar".
Tā tu viens dzīvo pa Berlīni?
Man ir draugi, rokgrupa. Pēdējos divarpus gados esmu sarakstījis daudz dziesmu. Grupā kopā esam trīs puiki: mans labākais draugs no bērnudārza laikiem Veslijs (Wesley) un Javi (Javi) no Valensijas, un es. Saucamies "The Dead Actors". Neesam tik skaidri ar to nosaukumu vēl, varbūt mainīsim. Esam ierakstījuši septiņas dziesmas. Mums ir labs producents Hamburgā, un es gribētu, lai plate iznāk šogad augustā. Būs daudz vēl jāstrādā un jāpacīnās. Jāpasvīst.
Bet kas ir tavs darbs ar līgumu – aktiera vai seriālu aktiera?
Pēc izglītības esmu aktieris, izstudēju Hamburgā "Hochschule für Musik und Theater". Pusotru gadu spēlēju teātrī. Piemēram, biju Ferdinands no Šillera. Man paveicās ar seriālu, jo ir līgums, tātad – regulāri ienākumi. Tas ir daudz labāk, nekā gaidīt no darba uz darbu, trīcēt, vai būs loma un papildus jāpiepelnās. Ir aktieri, kuri strādā restorānā. Esmu šausmīgi laimīgs, ka man ir drošība. Ļoti patīk "Soko Wismar" kolēģi: tik mīļi, sirsnīgi. Jūtos pieņemts un mīlēts. Viņi arī ir laimīgi par to, ko es tur daru.
Kas vēl tev ir svarīgs bez mūzikas, teātra un ģimenes?
Meitene, kuru nupat esmu iepazinis.
Kas tev Latvijā ļoti patīk?
Gājieni no rīta kopā ar ģimeni un sunīti pa kāpām un gar jūru.
Man ļoti patīk Jūrkalne un Kauguri, kur ir vectētiņa māja. Mīlu Liepāju un Rīgu, jo vecāki nāk no Liepājas. No bērnības man ir vislabākās atmiņas.
"Soko Wismar" pieminēja latviešu ēdienu ligzdiņas – tās esi ēdis?
Bieži ne, bet nav sliktas. Man citi latviešu ēdieni labāk garšo. Piemēram, griķi. Pupas ar speķi. Oi, zirņi ar speķi! Patīk viss, ko mamma taisa.
Tava mūža loma?
Gribērtu nospēlēt Ričardu III. Šekspīrā. Hamletu. Kurš tad negribētu? Šillera "Laupītājus".
Kādas tu redzi savas un Latvijas attiecības nākotnē?
Ģimene ir Latvijā, un es vienmēr jutīšos piederīgs Latvijai.
Kad Latvija un Vācija spēlē hokeju un basketbolu, kam juti līdzi?
Latvijai, protams!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
