Emilija Bērziņa: No 'TikTok' joka līdz mūziķes karjerai  (5)

Vai jau no bērnības tavos plānos bija mūzika?

Nē, es nezināju, ka tāda iespēja vispār ir. Ar mūziku iepazinos, kad man bija aptuveni deviņi gadi, un es paņēmu ģitāru rokās. Iedvesmojos no multfilmas "Gardēdis" ("Ratatouille") un biju no tiem bērniem, kas jau skaidri zināja, par ko kļūs. Es – par pavāru (rāda multfilmas galvenā varoņa tetovējumu uz labās rokas – aut.). Absolvēju Smiltenes tehnikumu, četros gados ieguvu profesionālo vidējo izglītību. Izmantoju arī iespēju doties praksē virtuvē uz trim mēnešiem Norvēģijā. Jau iepriekš, sākot no padsmit gadu vecuma, vasarās piestrādāju restorānos Rīgā, Mežaparkā. Absolvējot tehnikumu, saņēmu uzaicinājumu atgriezties un turpināt strādāt turpat Norvēģijā. Darbs man patika, un es tur atgriezos.

Tā vairs nav prakse, bet dzīve. Bail nebija?

Nē, tas bija vasarā, kad man palika 19 gadu. Tas bija laika posms, kad viss, par ko domāju, bija – ah, vienalga, man tāpat vairs nav, ko zaudēt. Skaidrā naudā man bija apmēram 100 eiro, un tik "gudri" aizbraucu uz Norvēģiju, zinot, ka tur ir kronas un ka par 100 eiro tur neko nevar izdarīt. Bet pavāra profesijas pluss ir tāds, ka, ēst gatavojot, vismaz par pārtikas sagādi nav jādomā. Strādā un ēd! Nav tā, ka visu laiku ēd, bet viss, ko klientiem dod, ir jāpagaršo. Visu dienu kaut ko pagaršojot, saproti, ka pieci kilogrami ir klāt.

Mana spēcīgākā puse bija ēdienu vizuālais noformējums, par to guvu augstu atzinību. Neskatoties uz to, vai mazgāju traukus vai biju pie grila, vadība nāca prasīt, lai to un šito noformēju. Visu dienu taisu burgeru maizes, un atnāk pasūtījums ar steiku. Šefpavārs to pagatavo, un man skaisti jānoformē šķīvis. Biju tik ļoti aizņemta darbā, ka reti izmantoju telefonu un neko neesmu sabildējusi. Pirmajās dienās gan fotografēju pat baltmaizi, jo tai bija skaisti apgriezta maliņa.