Izkārpīties no padibenēm. Dāvids par atkarību no azartspēlēm un narkotikām

Kāpēc minēts, ka ir spēlmanis un atkarīgais no vielām un seksa, ja reiz to visu ir atmetis? Tieši tā – tāds Dāvids ir šodien. Atkarību nevar piedēvēt pagātnei. Dienu no dienas viņš dzīvo skaidrībā, bet nekad nevari būt par visiem simt pārliecināts, ka rīt "nenorausies", jo recidīvi ir bijuši. Dāvids ir Rīgas centra "puika". Ar viņu tiekamies kafejnīcā ārpus Rīgas centra. Viņš pats sev anonimitātei izvēlējās vārdu Dāvids. Vīrietis it kā nekautrētos stāstīt atklāti, bet anonimitāti paredz biedrības "Anonīmie spēlmaņi" noteikumi, un tie jāpieņem. Dāvids runā mierīgi, nosvērti, daudz smaida, joko, un viņa acu skatiens ir atklāts un tiešs. Cerot, ka kādam viņa stāsts varētu kalpot kā iedrošinājums pamēģināt citādu dzīvi, Dāvids ar savu dzīvesstāstu uzrunā citus bēdubrāļus – atkarīgos. Viņa pieredze parāda – pat tad, kad esi bijis pie padibenēm, ir iespējams no šīs bedres izkļūt. Tagad viņš ir mazais uzņēmējs, laimīgi precējies un bauda dzīvi ar skaidru galvu. Un nav gatavs zaudēt to, kas viņam tagad pieder, – ģimeni, darbu, statusu sabiedrībā.

Mazā Dāvida bērnība bija priecīga, un nākotne iezīmējās daudzsološa. Viņš mācījās vienā no Rīgas centra prestižajām skolām, apmeklēja Rīgas Futbola skolu un tika uzskatīts par perspektīvu futbolistu, kad pamazām visa šī idille sāka brukt. Ejot atveseļošanās ceļu, Dāvids pats daudz analizējis, kāpēc notika tā, kā notika. "Ar azartspēlēm sāku iepazīties skolas vecumā. Mācījos prestižā Rīgas centra skolā, kuru apmeklēja daudz bērnu no elitārām ģimenēm. Un tur arī viss sākās ar "donaldiņiem" (importa košļājamo gumiju papīriņi – aut.), kad starpbrīžos visas palodzes bija aizņemtas. Vēlāk jau pārgāja uz spēlēšanu par naudu – "čikāšanās" par kapeikām, arī uz rubļiem (naudas vienība, kad Latvija atradās PSRS sastāvā, – aut.). Pirmais zaudējums, ko piedzīvoju un ļoti pārdzīvoju, – kad manas mājas kāpņu telpā ar savu klasesbiedru spēlēju uz diezgan lielu summu. Man bija 120 rubļi, ko biju sakrājis, vasarā strādājot laukos pie omas. Tas bija nenormāls pārdzīvojums, jo es zaudēju visu šo naudu, vēl līdz šodienai šis legālais zaudējums palicis zemapziņā. Bet es neprotu zaudēt, man vajag atspēlēties, un no tā jau izriet attiecīgas sekas – mājās sāku kaut ko nozagt," atminas Dāvids.

Vēl viņš domā, ka varbūt šis azarts slēpjas viņa ģenētikā, raksturā. Sarunas sākumā Dāvids stāsta, ka viņa tēvs bijis ļoti stingrs – zēnam bijis jāstaigā kā pa diedziņu.