Kāzu fotogrāfs Einārs Freimanis: visi grib bildes kā no žurnāla vāka

Kas tevī izraisīja interesi par fotografēšanu?

Vectēvs bija kaislīgs fotogrāfs – ne pēc profesijas, bet dzīves laikā viņš izveidoja daudz fotoalbumu. Viņam bija sava "laboratorija", kurai nedrīkstēja tuvoties. Kā bērns skatījos, bet man vispār neinteresēja. Pienāca vidusskolas gadi, un brīvajā laikā meklēju jaunus hobijus. Uzdūros fotošopam, sāku ķimerēties. Toreiz aktuāli bija likt fotogrāfijas "draugiem.lv", cilvēki komentēja, vērtēja, un sāka veidoties pasūtījumi. Ar laiku piedāvājumu bija tik daudz, ka varēju sākt domāt par fotografēšanu kā par pilna laika darbu. Jebkurš jau var būt fotogrāfs. Viss, kas vajadzīgs, – jānopērk fotoaparāts un jāsāk bildēt, jāmāk sevi pasniegt. Bet, jo vieglāk pieejams, jo konkurence lielāka un grūtāk izsisties.

Un kāpēc tieši kāzas?

2011. gadā fotografēju pirmās kāzas. Sapratu, ka nišā gribu nostabilizēties, jo kāzas vienmēr būs pieprasītas – cilvēki vienmēr precēsies. Un te varu radoši izpausties. Ik pa laikam pabildēju kaut ko citu, lai saprastu – cik labi ir kāzās! Nav pretī aģentūras pārstāvja, kurš saka: "Ir jābūt šādi, nevis tā!" Kāzās tomēr ir brīvība – esmu neatkarīgs, varu darīt, kā vēlos. Rodas liels gandarījums brīdī, kad nododu bildes, – barojos no tā, kā cilvēki kaifo, ir pateicīgi un priecīgi. Tā ir ļoti forša sajūta. Tipiska kāzu diena kā fotogrāfam ilgst 14 stundas. Fiziski nav viegli, bet pie tā pierod – laiks paiet ātri. Uz kāzām tomēr eju kā uz svētkiem, nevis darbu. Noskaņojums ir pacilāts, jo zinu – radīšu kaut ko skaistu!

Ir bail, ka cilvēkiem varētu nepatikt?

Bail bija tad, kad nebija pieredzes, tagad ne. Nav bijis tā, ka cilvēkiem nepatīk. Ļoti svarīga ir komunikācija pirms kāzām, lai noskaidrotu, vai esam spējīgi saprasties. Izrunājam, kas cilvēkiem patīk fotogrāfijās. Ja varu skaidri parādīt stilu, ko un kā daru, tad cilvēks nevar maldīties un vilties. Cilvēki jau nāk pie manis, jo zina, kā es fotografēju, zina, ko saņems.