Dziedātāja Diona Liepiņa: kad iemīlos, manī vairs nav robežu

Savā "Instagram" kontā raksti, ka esi "staigājoša ballīte". Tas izklausās ļoti enerģiski, kā to biji domājusi?

Man iekšā ir enerģija un mutuļo dzīvesprieks. Agrāk manī vairāk varēja just, ka dzīvoju šodienai. Man patīk izbaudīt dzīvi, un es vienmēr metos piedzīvojumos. Ļoti bieži man gadās sākumā pateikt "jā" un tikai pēc tam padomāt, vai tiešām man tam ir laiks. Šķiet, ka vajag visu šajā dzīvē izmēģināt.

Liecies ļoti pozitīva, bet raksti dzeju, kas tik pozitīva vis nav. Kāpēc tā? Vai tur tu izliec visu negatīvo?

Dzeja vieglāk top uz skumjām emocijām. Ārpusē esmu diezgan pozitīva un dzīvespriecīga, bet, tāpat kā visiem pārējiem, manī ir arī bēdīgās emocijas. Ļoti bieži aizeju mājās, nometu mantas un izraudos, kad kaut kā ir bijis par daudz. Esmu emocionāls cilvēks, un man ir jūtīga sirds, tāpēc arī dzeja nāk ļoti dabiski un tīri. Man ir ļoti lieli kontrasti – esmu vai nu ļoti priecīga, vai ļoti depresīvā "mūdā" (garastāvoklī), kad esmu viena. Man nav balansa, bet cenšos to visu laiku atrast. Neizdodas.

Šobrīd strādā pie kaut kā jauna, jauniem projektiem?

Strādāju pie nākamā albuma. Dziesmas ir jāizšķiro, bet koncepts un nosaukums man jau gadu ir skaidrs. Plānoju to jau tad, kad iznāca albums "Marionete". Man bija vīzija, kas būs nākamajā albumā, kāds tas būs un par ko būs. Vēl strādāju pie jauniem vasaras singliem. Nekad neesmu sevi piespiedusi sēdēt un radīt, un rakstīt. To vienmēr atstāju likteņa rokās. Ja radīsies, tad radīsies. Ja nerodas – arī labi, jo ir ļoti daudz iesāktu materiālu.

Pats grūtākais – vajag izrevidēt un saprast, vai ir labs vai nav. Varbūt labs liekas tikai pašam, bet jādomā, vai citiem arī šķitīs. Ir ļoti grūti saprast, ko pilnveidot, bet ko mest malā, jo ne viss, ko uzrakstu, ir ārā laižams materiāls, kas visiem būtu jādzird.

Vēl cenšos "Instagram" un "TikTok" joprojām uzturēt kārtībā, lai gan jāteic: mans emocionālais stāvoklis ir ļoti atkarīgs no maniem algoritmiem.

Kā to domā – no algoritmiem?