Slīkt purvā, salūzt emocionāli un fiziski, bet izkārpīties. Saruna ar Nansiju Garkalni

Šķiet, esi ļoti ekstraverta. Tā ir?

Es sevi varētu griezt līnijā, ka esmu ekstraverti introvertais, "konvo" (apvienojums). Man ļoti patīk cilvēki, briesmīgs humors, iepriecināt cilvēkus, redzēt viņus smaidām, iedot viņiem dienas duku, ka var redzēt – viņš ir priecīgs. Kad cilvēks pasmaida, tas man ir kā paldies, esmu izdarījusi savu darbiņu.

Kad pārāk daudz izdod savu enerģiju, kad riktīgi izspridzini un atdod sevi visiem, tad iestājas introvertais – negribu nevienu redzēt. Tad eju uz mežu, braucu uz jūru, dejoju – daru lietas, kuras mīlu, lai sevi dziedētu. Bet man ir grūti aiztaisīt muti ciet, tas ir fakts.

Kādā intervijā minēji, ka vēlies iedrošināt jauniešus ne tikai raidījumā, bet arī sociālajos medijos, parādot "īstās lietas", ka viss nav perfekti. Kas ir tās "īstās" lietas?

Man šķiet, ir ļoti neveselīgi visu laiku skatīties tikai labo, skaisto. Gribētu, lai cilvēkiem ir apziņa, ka tā nav patiesība. Nerādīt tikai fantāzijas par uzburto perfekto pasauli – vidi, kas ir citiem. Tā sevi sabotē par to, ka tev tā nav. Mani tas ļoti kaitina, jo man tā ir bijis, esmu tam gājusi cauri.

Šķita, ka pašai viss ir slikti?

Jā, skatos uz citiem un man skauž. Tajā momentā sāc sevi noniecināt par to, ka neesi pietiekams jebkādā sfērā, saskaties, ka citiem labi iet. Tas, par ko es iestājos, ir patiesība – vajag rādīt arī tumšās puses. Iespēju robežās, cik katrs vēlas. Vajadzētu stāstīt par problēmām, jo ir daudz cilvēku, kuriem ir līdzīgi, tad viņš jūtas sadzirdēts, saprasts.

Ir tāda vilkme, ka tev arī gribētos likt tikai labās lietas?

Par savām problēmām dalos, lai cilvēks nedomā, ka viss manā dzīvē ir tikai rožaini. Es arī eju cauri pilnīgākajam sūdam, tāpat kā visi pārējie. Nav tā, ka mana dzīve ir rožaina un tavējā ir kaka. Mēs visi dzīvojam vienā kuģī, un mums jāsadzīvo, jāpadod draudzīga, palīdzīga roka, nevis jāmēģina kādu zem ūdens pastumt.