Man nebija zobu, svēru 45 kilogramus. Atklāts stāsts par narkotiku postu

Tatjana pirmoreiz narkotikas pamēģināja, kad viņai bija vien 11 gadu. Toreiz draugu kompānijā pa apli tika laista šļirce ar magonēm. Par laimi opiāti mazgadīgajai meitenei nešķita patīkami.

Mazā Taņa auga destruktīvā ģimenē: māte lietoja alkoholu, tēvs viņu sita. "Bieži vien, atgriežoties mājās no skolas, tur sēdēja nepazīstami cilvēki, kas dzēra. Nācās viņus izdzenāt kā prusakus ar slotu – tajos brīžos viņi bija jau "nekādā stāvoklī". Vajadzēja sargāt māti. Bet, kad viņa dzēra, bija neadekvātā stāvoklī," Tatjana atceras bērnību. "Nesapratu, vai esmu vecākiem svarīga, vai esmu viņiem vajadzīga. Viņi bija pārņemti ar savām problēmām."

Pieredzējusi pirmās narkotikas, mazā Tatjana iegrima mācībās, sāka nodarboties ar sportu un apreibinošajām vielām kādu laiku nepieskārās.

Tomēr vēlāk, ļaujoties jaunības maksimālismam, 16 gadus vecumā pirmoreiz pamēģināja "ekstazī" (sintētisks stimulators ar psihodēlisku iedarbību – red.). "Baiss stāvoklis, jo īpaši, ja esi apšaubāmā kompānijā. Jo notikt var viss iespējamais, bet tu šajā stāvoklī esi neaizsargāts," stāsta sieviete.

Pēc gada viņai kāds piedāvāja izmēģināt amfetamīnu, kas, kā saka Tatjana, kļuvis par sava veida glābiņu. Tobrīd viņa pie narkotikām ķērusies jau regulāri. "Laikam amfetamīns man sniedza kontroles sajūtu, kaut arī iedomātu. Turklāt tas mani atslābināja un ļāva nedomāt par problēmām," stāsta Tatjana.

Kur meklēt palīdzību narkotiku atkarības gadījumā, uzzini šeit.