Arvīdam bija 100 gadi un 10 mēneši, kad viņš šopavasar devās mūžībā. Garš mūžs, taču pēdējie gadi onkulītim bija visai smagi – neredzīgs, gulošs un pilnībā aprūpējams. Un sirmgalvim nepaveicās ar īpaši gādīgām rokām. Viņu, iespējams, zāļoja ar psihotropu vielu saturošiem medikamentiem, jo večuks caurām dienām un naktīm gulēja, nenodrošināja pilnvērtīgu uzturu, pat apzaga un izmantoja viņa dzīvesvietu savtīgos nolūkos. Tā vismaz stāsta viņa 74 gadus vecā meita Aina, kura savukārt savas veselības dēļ par tēvu nevarēja rūpēties, uzticot to darīt Rīgas Sociālā dienesta nolīgtam uzņēmumam.
Aina saprot, ka tēvam vairs nepalīdzēs, un viņa jau centās aprūpes stilu mainīt, tēvam dzīvam esot, taču sievieti mulsina un šokē ierēdņu vienaldzība, atrakstīšanās, neiedziļināšanās un nevēlēšanās atzīt, ka sociālajā aprūpē ir daudz caurumu, kas ar steigu būtu jālāpa ciet ar visizturīgākajiem diegiem. Ar savu stāstu Aina mudina arī citus cilvēkus vairs neklusēt, jo, visticamāk, šāda pieredze varētu būt arī daudziem citiem. Rīgas valstspilsētas pašvaldībā atzīst, ka aprūpes personāla piesaiste sociālajos pakalpojumos ir problemātiska visā Latvijā, taču sūdzību skaits neesot liels un visbiežāk tajās minētā informācija neapstiprinās vai apstiprinās daļēji, un lietas tiekot novērstas īsā laikā. Labklājības ministrija gan uzsver: "Nav pamata apgalvojumam, ka aprūpes mājās nodrošināšana būtu valsts mēroga problēma."
Turpinājumā iepazīsties ar Ainas stāstu un Rīgas valstspilsētas pašvaldības un Labklājības ministrijas viedokli. Uzņēmums, kura kopēja figurē šajā stāstā, tika aicināts sniegt savu viedokli, taču divu darba dienu laikā neviens tā arī nepiezvanīja.
Meitas un tēva attiecības – nekādas, bet sirdsbalss neļauj klusēt
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
