Kad Katrīnas un Prīta ikdiena vēl bija pavisam normāla, viņiem patika skatīties psiholoģiskos trillerus. Bet nu jau vairākus gadus Katrīnas un viņas bērnu dzīve atgādina šausmu filmu, jo vīram ir psihiska slimība, kuru viņš neatzīst, kā arī atsakās ārstēties.
Stāsts par Prītu un Katrīnu izgaismo problēmu: cik lielam jābūt apdraudējumam, lai cilvēku varētu sūtīt uz psihiatrisko ārstēšanos piespiedu kārtā?
**
Tas notika pirms sešiem gadiem. Ap astoņiem no rīta Katrīna brauca uz Tallinu: vajadzēja aizvest bērnus uz skolu. Bērni sēdēja aizmugurē, Prīts – priekšējā pasažiera krēslā.
Tas bija neparasti auksts februāra rīts. Saule nupat, nupat uzlēkusi, no aukstajām sniega kupenām vēdīja nakts spelgonis. Satiksme bija ļoti intensīva, braucēji apstājās uz vairākjoslu ceļa – sastrēgums.
Prīts pēkšņi atsprādzēja drošības jostu un izlēca no auto. Skriešus šķērsoja daudzās ceļa joslas, ieskrēja starp paneļu namiem un pagaisa.
Katrīna juta, kā viņai sastingst kājas.
"Viņš sajuka prātā?" bailīgi pavaicāja bērns.
Mamma atbildēja, ka tētim ir steidzama tikšanās.
Katrīna aizveda bērnus līdz skolai, novietoja auto stāvvietā un izplūda asarās.
Viņas vīram nekur nebija jāsteidzas. Jau iepriekšējā vakarā viņš uzvedās ļoti savādi.
***
"Man seko!"
Iepriekšējā dienā Prīts piezvanīja Katrīnai. Viņš runāja svešādā balsī, Katrīna viņu tādu nebija dzirdējusi nekad, kaut abi dzīvo kopā jau gandrīz divdesmit gadu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
