Vēža paciente paliek bez padoma un ārstējas mājās "uz dullo". Ineses skaudrais stāsts  (4)

Par to šajā rakstā – kā cilvēkam gados, kurš tā jau ir šokēts par diagnozi, pašam jāmeklē iespējas turpināt ārstēšanās procesu. Ko saka slimnīca? Un vai tā vispār ir problēma visā valstī, ka ārsti nekomunicē ar pacientu? Izrādās, ir gan. Protams, ir gana daudz labo ārstu, kuri no sirds cenšas atrast laiku, lai pacientam izskaidrotu visu iespējami plašāk, bet diemžēl ir arī ļoti, ļoti augstprātīgi ārsti. Daudzi onkoloģijas pacienti pēc diagnozes uzzināšanas dzīvo tumsā, to apliecina onkoloģijas pacientu apvienības vadība. Ineses stāstu portālam "Delfi" uzticēja viņas krustmeita Jana, kura ļoti aktīvi iesaistās radinieces ārstēšanas procesā. Pensionētā mediķe pati stāstīt šo stāstu nevēlējās, nespējot tikt galā ar emocijām, jo sirds sāpot ļoti spēcīgi. Par attieksmi, pat ne tik ļoti kā par diagnozi.

Februārī kundzei sākusies smērēšanās un viņa devusies pie ginekoloģes, kas paņēma biopsijas materiālu. Diemžēl analīzes uzrādīja onkoloģisku saslimšanu, un Inese, izmantojot zaļo koridoru, nonāca Onkoloģijas centrā. Viņai nozīmēja ārējo starošanu. Tā kā kundze dzīvo ārpus Rīgas, radinieki nolēma, ka viņa paliks stacionārā, jo nevienam nebija iespēju katru dienu viņu izvadāt uz un no slimnīcas. Pēc šīs starošanas terapijas Inesi izrakstīja no slimnīcas.

"Aizvedām viņu mājās, bet krustmāte histērijā raud – ko tālāk darīt? Ko ēst? Ko dzert? Kā sevi pasargāt, lai neizprovocētu tālāku vēža izplatīšanos. Nekādu norāžu no ārstes! Mana krustmāte pati ir mediķe – 50 gadus nostrādājusi ātrajā palīdzībā, un atceras, ka kādreiz pacientiem viss tika izskaidrots. Kad mēs ieminējāmies ārstējošai ārstei šo faktu, viņa pat izsmējīgi noteica: "Nu, protams, ar pacientiem mediķiem viss ir neparasti." Bet mana krustmāte kā mediķe vienmēr bijusi empātiska, tāpēc ļoti pārdzīvo šādu attieksmi," stāsta Jana.