Un cik gara esi tu? Par augumu, jokiem un lūgumu pielikt aizkarus

Es esmu vienu metru un 80 centimetrus gara. Un tikai retais spēj palikt vienaldzīgs pret tik satraucošu faktu. Šķiet, katram otrajam satiktajam radam, draugam vai paziņam ir pilsonisks pienākums reaģēt. Daļai sabiedrības tas ir arī vienīgais, kas mani raksturo, un vienīgais, kam pievērst uzmanību, ja gadās satikties. Pat tad, ja satikties gadās vairākas reizes dzīvē un pirmajam pārsteigumam vairs īsti nav vietas.

Nav jau tā, ka garuma iespaidotie nevēlas vai nemāk uzsākt sarunu. Māk, un kā vēl māk. Vai es neesmu izaugusi vēl garāka? Vai es varu apsēsties automašīnas aizmugurējā sēdeklī? Viens no maniem favorītjautājumiem, ko nācies uzklausīt, – vai man nesāp locītavas? Un pie auss izskanējušu čukstu: kur tu pērc kurpes? Pirmajā brīdī apstulbu, domājot, ko gan jautātāja grib no manis dzirdēt. Veikalu? Zīmolu? Sev meklēs kaut ko tieši tādu, kādas ir man? Meitai varbūt kaut ko noskatījusi? Līdz lēnām atnāca atklāsme – viņa bija izdomājusi, ka man garā auguma dēļ noteikti ir arī lielas pēdas. Uzsvars uz "izdomājusi", jo liels bija viņas pārsteigums, reāli paskatoties uz manu kāju. 40. izmēra apavus pārdod visos veikalos. Tas pats ar drēbēm, dārgās! Ja kaut ko nevaru nopirkt, tad tikai tāpēc, ka mans 38. izmērs ir izpirkts. Jā, labi, jakas ar tiešām garām piedurknēm ir grūtāk atrast, jo daļai ražotāju garas piedurknes saistās ar lielāku apģērba izmēru. It kā cilvēks, augot resnumā, audzētu arī roku garumu.

Par resnumu runājot – te britu zinātniekiem ir vēl neliels izpētes lauciņš.