Zilās vizbulītes mammai. Personīgs stāsts par nāves pieņemšanu  (1)

Tagad, kad rakstu šo vēstuli mammai, zied ābeles, un, ja es varētu nedomāt par apkārt notiekošo vājprātu – karu, kataklizmām, citām nāvēm –, manī būtu tikai ziedošs prieks. Kā katru gadu pavasarī.

Ir dažādas nāves: pēkšņas, negaidītas, traģiskas, ilgstošas, mokošas. Mammas palēnā aiziešana sākās pirms diviem gadiem, kad viņa palika uz gultas. Lai kā arī man nepatiktu šis apzīmējums, laikam nav cita precīzāka. Jo "palikt uz gultas" visbiežāk ietver sevī nespēku, intereses zudumu par dzīvi, nevēlēšanos to turpināt šādi – būt citu aprūpētai un pilnībā atkarīgai no citiem cilvēkiem. Kā tas var būt, ka mana mamma, enerģiskā un dzīvespriecīgā angļu valodas skolotāja, kura ikdienā lasīja grāmatas angļu valodā, runāja pa telefonu angliski, risināja krustvārdu mīklas atmiņas trenēšanai, katru dienu nogāja ar kājām lielus gabalus (jo staigāt esot veselīgi), uzmundrināja sevi ar tuvējā veikala kārumiem – savu iecienīto šokolādi un konfektēm, tikās ar draudzenēm un čaloja, tagad, savos 86 gados, zaudējusi interesi par dzīvi?! Mana mamma, kura man dzimšanas dienā rakstīja kartīti ar tekstu "Būt laimīgam ir veiksme. Ja tu esi atradis prieku dzīvošanā, tu esi veiksminieks", pati ir zaudējusi šo prieku par dzīvi. Kā tas tā var būt, ka viņa man saka: "Jātinas prom! Visa kā jau ir bijis gana." Kā tas var būt, ka viņa lasāmbrilles ir aizstūmusi atvilktnes dziļumā un negrib vairs izlasīt nevienu pašu rindiņu? Kāpēc Dievs ir tik nežēlīgs?