"Bija jāsāk domāt, kur pats dabūsi kapeiku" – "Mazburku" Gunta par vīnu, saimniecību un arī aitām

"Mēs bijām pilsētnieki. Kad uz šejieni atnācām, te bija vienkārši zeme. Un bija jāsāk domāt, kur pats dabūsi kapeiku," stāsta Gunta. Sākumā kopā ar vīru stādīja kartupeļus, kāpostus, bietes un veda pārdot uz tirgu. To gan drīz vien meta pie malas, jo tas bija dārgi. Teiksim, lai kartupeļus audzētu vairumā, ir vajadzīga tehnika. Bet doma par vīnogām atnākusi pavisam netīšām: "Redzēju žurnālā, ka smuki izskatās, un padomāju: "Kāpēc nevarētu iestādīt, lai skaisti?" Tad jau vēl nebija tā, ka daudzi stādītu vīnogas uz lauka. Cilvēki jautāja – ko tad mēs ar tām darīsim? Bet, redz, tagad ir gan, kur likt!" Vēlāk saimniecībā pievienojās arī aitas. Ar laiku atraduši savu nišu, ko nu ar to visu tagad iesākt. "Kad sāc darboties, redzi, uz kuru pusi ir jāstrādā. Pa šiem gadiem ir savākušās ģimenes, kas pie mums brauc, un esam kopīgi iemācījušies ēst jēra gaļu. Tie arī ir tie klienti. Ja tas ir "tavs" cilvēks, vari piedāvāt viņam gaļu vai vīnu. Un tā viņi paliek "tavējie" – nav nekas īpaši jāmeklē."

Gunta atklāj – viņa ir vairāk darītāja, nevis runātāja vai liela plānotāja. Sākumā izdara un tad jau rauga, kas nu sanāks. "Nedomāju par to, ka varētu šo vai to jaunu ieviest, vienkārši ar ģimeni visu laiku darām. Ideja atnāk pēkšņi – nav nekāda lielā plāna. Nedod Dievs, plāna punkts A vai B neizdosies. Un ko tad? Varbūt vienkārši "jāmauc". Protams, bija bail no kļūdām. Bet tāpat darīju. Vai tad ir citi varianti?"