Katrā latvietī sēž mazāks vai lielāks sēņu vīriņš, kurš ziemā guļ, pavasarī jau sāk mosties, bet vasaras beigās aktīvāk knosīties, lai pēc pirmajiem lietiem liktu traukties uz mežu. Tad iet vaļā lielie trakumi – sēņu vīriņš neļauj vairs pat ne gulēt un uz mežu jāskrien arī pēc darba, ja nevar sagaidīt brīvdienas, saka dzejnieks Normunds Beļskis, kurš ir sēņotājs ar milzu pieredzi.
Normundu pazīstu vairāk nekā 20 gadus – darba lietās mūsu ceļi krustojušies vairākās vietās, un rudens pusē viņš allaž pa vidu sarunām par darbu ir gribējis parādīt kādu bildi no sēņu medībām, pastāstīt, kā brīvdienās piesēņojis pilnus grozus. Tieši patlaban, kā rāda ieraksti dažādos sociālajos tīklos, daudzos ir satrakojies šis iekšējais sēņu vīriņš un arī Meža māte neliedz paņemt savus sarūpētos labumus. Tāpēc uzrunāju Normundu, lai viņš pastāsta savus sēņošanas stāstus. Lai tie kalpo par iedvesmu citiem un sniedz mierinājumu: "Fū, neesmu viens tāds pusjukušais, kurš ar nazīti tik skrien apkārt!" Kaislīgs sēņotājs sapratīs un ar baudu iedomāsies, ka varbūt arī viņam reiz tā paveiksies.
Pēdējos gados Normunds veselības dēļ nav varējis ar pilnu jaudu skriet, līst, rāpot pa mežu, bet visu mūžu mežs ir bijis viņa miera osta, baudījums un radošuma kalves vieta. Tagad stafeti sēņošanā esot pārņēmis viņa septiņus gadus vecais mazdēls Tomass, kurš esot ne tikai acīgs un pamanīs katru sūnās ieslēpušos cepurīti, lai kādā krāsā tā būtu, bet arī labs sēņu pazinējs.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
