Paaugstināta temperatūra izrādījās vēzis ceturtajā stadijā. 1:0 Sintijas labā

Šodien, Zinību dienā, astoņus gadus vecā Sintija, priecīgi satraukta un skaisti sapucēta, ar ziediem rokās dodas uz skolu, lai uzsāktu mācības 1. klasē. Neviens toreiz – pirms četriem gadiem – nevarēja paredzēt, ka šķietami parasta saslimšana meitenīti uz trim gadiem "ieslodzīs" slimības gultā. Šodien Sintija laimē staro, jo beidzot ir parasts bērns, kurš dauzās pa sētu līdz tumsai, viņai ir draugi, apkārt mīloša ģimene, un pēc ilgstošajiem periodiem, kad nebija apetītes, Sintijai vislabāk garšo omītes ceptās kotletes. "Beidzot esam normāla ģimene," tā saka mamma Diāna Bobruļko no Saldus novada Kalniem.

Šā gada 2. oktobrī Bērnu klīniskā universitātes slimnīca svinēs savu 125 gadu jubileju. Dzimšanas dienas galvenais notikums – konference, kurā speciālisti dalīsies zināšanās un pieredzē par bērnu veselības aprūpes jomā paveikto. Konferences laikā tiks svinīgi atklāts Bērnu slimnīcai un Latvijai nozīmīgs projekts – Šveices un Latvijas sadarbības programma "Bērnu vēža aprūpes attīstība Latvijā".

Portāls "Delfi" ik pa laikam piedāvā kādu pozitīvu stāstu par to, kā izdevies uzvarēt cīņā ar vēzi, un šoreiz savā pieredzē dalās Diāna. Lai viņas stāsts kalpo kā iedrošinājums, cerības stars ģimenēm, kuras ir tikai ārstēšanās ceļa sākumā. Kad mazā Sintija trīs gadus ilgās ārstēšanās laikā uz divām minūtēm jau bija atstājusi šo pasauli, viņa pēcāk mammai atstāstīja, ka satikusi Dievu, kurš viņai teicis, ka ir jācīnās un nedrīkst padoties. Pēc vairākām dienām komā Sintija atvēra acis – lai gan runāt nespēja, pēc ārsta lūguma saspieda viņa roku. Viņa bija atgriezusies, lai dzīvotu un piepildītu savus sapņus. Daži no tiem jau ir piepildījušies.

Temperatūra? Nu un?

Bija 2020. gada septembris, kad četrus gadus vecajai bērndārzniecei Sintijai no rīta paaugstinājās temperatūra. Mamma viņu paturēja mājās, bet pati noformēja darba nespējas lapu. Diāna ir bērnudārza audzinātāja un zināja, ka daudzi bērni slimo. Tas arī bija Covid-19 pandēmijas laiks, tāpēc ārstēšana notika attālināti. Sintijai nebija citu simptomu – tikai temperatūra lēkāja no 37,4 līdz 38. Ārsts izrakstīja antibiotikas, kuras meitene dzēra divas nedēļas. Kādu rītu oktobra sākumā Sintija pamodās ar aiztūkušu aci un temperatūru nedaudz virs 38 grādiem. "Tad mani nervi neizturēja. Cik var! Sēdāmies mašīnā un braucām uz Kuldīgas slimnīcu. Tad jau Sintija dzēra trešo antibiotiku kursu," atminas Diāna. Tur viņu ārsts apskatīja, ieteica pabeigt antibiotiku kursu un atlaida mājās. Pēc dažām dienām meitene atgriezās slimnīcā, kur pavadīja nedēļu. "Lika sistēmas, ņēma visādas analīzes, un rādītāji pat it kā uzlabojās. Mūs jau plānoja izrakstīt no slimnīcas, kad atkal viss bija slikti. Neviens nesaprata, kas notiek. Vai nu viņiem jau bija aizdomas, vai paši netika galā, bet mūs ar "ātro palīdzību" pārveda uz Bērnu slimnīcu Rīgā," stāsta Diāna.