Gruzis acī beidzas ar 3. grupas invaliditāti. Vendijas stāsts  (1)

Viss sākās ar pavisam parastu, sadzīvisku situāciju pagājušā gada rudenī. "Mūsu pagalmā bija palikuši daži siena ruļļi, bija rudens, un tie jau sāka kļūt mitrāki. Palūdzu vīram, lai viņš maksimāli noņem to apkārtējo bojāto slāni un panes sienu zem jumta. Viņš to arī izdarīja, labo sienu savāca, bet tad es skatos – pagalmā ir vesela čupa ar slikto sienu. Man, protams, gribas, lai pagalms ir savākts. Un tā nu es to vācu, vācu, vācu," atceras Vendija.

Acīmredzot kāds gruzis no siena čupas bija pamanījies ielidot arī acī. Tā kā bija jūtams neliels diskomforts, acs tika nedaudz paberzēta, bet darbi darīti tālāk. "Tomēr visu laiku bija sajūta, ka kaut kas ir acī. Skrēju mājās, iepilināju mākslīgās asaras un izņēmu kontaktlēcas, kuras man tobrīd bija. Pret vakaru jau to aci bija grūtāk atvērt. No rīta pamostos – un viss, acs jau sāp tā, ka nevar pat atvērt, šausmīgi sāp uz gaismu."

Vispirms palīdzība tika meklēta turpat Gulbenē, taču tieši tobrīd viņas acu ārsts nestrādāja. Nākamais solis – ģimenes ārsts. "Daktere izrakstīja visizplatītākās antibiotikas acij un teica, ka būtu jākļūst labāk, bet, ja nu kas, tad jāiet pie acu ārsta. Sāku tajā dienā pilināt, un nākamajā dienā bija vēl sliktāk. Es nemaz tā neskrienu pie ārstiem, bet bija tik slikti, ka sapratu – nu ir beigas. Aizskrēju uz Gulbenes slimnīcu, bet viņiem tur nav acu ārsta, esot tikai Balvos," viņa atceras.