Darja Tihomirova ir dzimusi un augusi Sibīrijā, bet mīlestība viņu atveda uz Latviju. Šeit viņa turpināja darīt to, ko bija iesākusi jau savā dzimtenē un prata vislabāk, – palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti uzsākt pirmās gaitas jāšanas sportā. Viņa ir paraolimpiskās iejādes komandas vadītāja un viena no trenerēm – un arī Rihardam Snikum palīdzēja sasniegt augstākās virsotnes. "Ieraudzīju puisi zirgā un domāju – fantastiski, šis puisis noteikti var!" viņa atceras pirmo satikšanos ar čempionu.
Nu jau Latvijā dzīvo 20 gadus, bet latviešu valodu apguvi ļoti ātri.
Esmu daudz dzirdējusi, ka ir grūti iejusties vai iemācīties valodu, ka Latvijā nepieņem, sabiedrība nav iekļaujoša citu valstu pārstāvjiem, īpaši no Krievijas un īpaši tagad. Bet es vienmēr klausos un domāju, ka tas ir par kādu citu valsti, jo mani šeit pieņēma atplestām rokām. Īstenībā no manis neprasīja neko, man visu deva.
Mani ļoti interesē valsts, uz kuru atbraucu, tās vēsture, kultūra un valoda, man šķiet, tas ir tikai loģiski, ja tu izvēlies to par vietu, kurā gribi dzīvot. Man pat neienāca prātā, ka es varētu to valodu nemācīties. Kā es varētu just to valsti kā savu, nezinot valodu vai kultūru? Tāpēc man tas sanāca ļoti organiski, un man trāpījās ļoti forša skolotāja. Es teiktu, ka pusgada laikā varētu mierīgi sarunāties uz ielas.
Latviešu valoda ir ļoti skaista un jēgpilna. Latvietim vai jebkuram valodas nesējam ir neiespējami ieraudzīt savu valodu no malas, bet es ļoti spilgti atceros to reizi, kad dzirdēju tās skaņas, vēl nesaprotot, ko katrs vārds nozīmē. Tā ir ārkārtīgi skaista valoda. Un, kad sāku mācīties gramatiku, konstatēju, ka tā ļauj izteikties dažādākos veidos, nekā varētu krieviski. Piemēram, es pat uz krievu valodu esmu pārnesusi latviešu valodas struktūras, kuras mana ģimene Irkutskā jau saprot.
Visi cilvēki apkārt vienmēr bija tikai pretimnākoši. Visi labprāt runāja, pacieta manas izrunas kļūdas un sarežģītos teikumus, kurus nevarēju izteikt. Tas process bija foršs un notika pats no sevis, tāpēc es tiešām nesaprotu to problēmu!
Un galu galā labāk jau kļūdīties, nekā nemēģināt nemaz...
Jā, es nebaidos kļūdīties ne valodā, ne kaut kur citur. To tikai tagad aptvēru. Tā ir svarīga lieta, ko sev pateikt, – ja gribi kaut ko sasniegt, nav svarīgi, ko, ir jāļauj sev arī kļūdīties un jācenšas no kļūdām nenobīties.
Kopš kara sākuma Ukrainā arī tavā dzīvē ir bijis pārmaiņu periods. Nu pie mums esi "pārnākusi pavisam", pieņemot Latvijas pilsonību.
Viss šis periods man personīgi ir ļoti smags. Pirmkārt, tāpēc, ka tā nežēlība, ko Krievija veic pret Ukrainu kā valsti un cilvēkiem, – es to nespēju sagremot. Jo, lai kā būtu, es esmu krieviete. Esmu uzaugusi Krievijā, esmu lepojusies ar savu valsti, esmu patriotiski audzināta. Un tad, kad redzu, ka mana valsts dara kaut ko tādu, tas ir gluži kā uzzināt, ka tavi vecāki ir smagi noziedznieki. Man par to pat ir grūti runāt.
Atgriežoties pie sporta – vai paraiejāde, gadiem ejot, ir attīstījusies?
Jā, īpaši pēdējos piecos gados. Ja, piemēram, Londonā bija pilnīgi pietiekami, ka zirgs tiek vadīts brīvā kontaktā, smuki iziet līnijas, tad šobrīd parasportisti cīnās par sakopojumu, elastību, nostādnēm. Ir daudz, daudz tehniskākas un augstākas prasības prasmēs. Tiesneši, ja tā var teikt, tiešām ir nežēlīgi, viņiem ir pilnīgi vienalga, vai sportistam nav roku, kāju un pavadu tur mutē. Nevienu neinteresē tavas veselības problēmas – viņi grib redzēt lielisku performanci. Sportistiem ir jāgatavojas, ka nav pilnīgi nekādu atlaižu. Es pat teiktu, ka par invaliditāti šajā sportā tiek aizmirsts brīdī, kad izej uz laukuma. Tad esi tikai sportists.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
