"Varu operēt arī mežā." Uģis Šolmanis par darbu Vidzemes slimnīcā un mobilajā vienībā

Linda Rozenbaha: Kā jūs jūtaties Valmierā? Jūs iepriekš ar šo vietu nekas nesaistīja?

Uģis Šolmanis: Visu mūžu biju dzīvojis Rīgā. Jau studiju laikā apbraukāju reģionālās slimnīcas, iepazinu, kā tur izskatās un ko katrā vietā piedāvā. Šeit, Valmierā, man liekas, ir viens no labākajiem variantiem, kur ārstam strādāt, jo ir izremontētas telpas un sakārtoti darba apstākļi, viss ir modernizēts, salīdzinot ar citām iestādēm. Visu, ko vien administrācija var izdarīt darbinieku labā, tā ir paveikusi.

Jā, ir labumi, kas citur ir lielāki, bet jāņem vērā vide, iespējas un cilvēki, ar kuriem strādāsi, – ne vienmēr vieta, kur met pakaļ dāvanas (dod dzīvesvietu u. tml.), ir labākā, kur strādāt. Es šeit jūtos labi un nekur citur negribētu būt. Šeit ir augsta līmeņa slimnīca ar labu aparatūru, te visu dara paši – mums nav jābalstās uz tuvējām slimnīcām. Apjoma ziņā šī ir lielākā slimnīca Vidzemē, traumatoloģijā tiek apkalpots viss reģions, sākot no Ainažiem, Salacgrīvas līdz Cēsu klīnikai un Madonai. Ja jāpalīdz avārijās cietušajiem, mūsu pārziņā ir visa Vidzeme. Arī no Siguldas ved uz Valmieru, nevis Rīgu.

No pieredzējušiem ārstiem un vecmātēm esmu dzirdējusi, ka savulaik gūta pieredze reģionālā slimnīcā ir neatsverama, jo tur jāuzņemas lielāka atbildība, nekā to uzticētu galvaspilsētā. Vai tas atbilst arī šodienas pieredzei?

Viennozīmīgi – jā, un tas ir ļoti labi. No studiju biedriem, kas bija rezidentūrā Rīgā, zinu, ka tur ne vienmēr pietiek laika uzticēt jaunajiem nopietnākus pienākumus operācijās, jo ir milzu darba apjoms. Šeit uzreiz bija iespējas pieredzējuša kolēģa uzraudzībā veikt kādas manipulācijas un apmācību ziņā iegulda ļoti daudz.

Var secināt, ka rezidentūra reģionā vairāk piemērota tiem jaunajiem ārstiem, kas...

... vēlas darīt. Ja ir vēlme darīt praktisku darbu, tad reģionos to iemācīties ir daudz lielākas iespējas nekā Rīgā. Viennozīmīgi.

Kad vēlējos sarunāt interviju, jūs bijāt aizņemts poligonā. Jūs darbojaties vēl vienā jomā, kur potenciāli vajadzīga psiholoģiskā noturība, – esat Vidzemes brigādes Medicīnas rotas mobilo ķirurgu vienībā. Ja, tpu, tpu, tpu, sāksies karš, tad skaidrs, kur jūs meklēt...

Mēs būsim frontē. (Pārliecinošā balsī.) Ļoti vienkārši. Mēs ģeogrāfiski esam tuvākie [iespējamai] frontes līnijai. Brigādē visi apzināmies, ka ne jau kurzemnieki būs pirmie, kas kaut ko saņems. (Smejas.) Pirmie triecieni būs pa šo reģionu.

Mūsu Vidzemes brigādes Medicīnas rotas mobilo ķirurgu vienībā esam vairāki ķirurgi, arī no šīs slimnīcas un no Rīgas. Mēs attīstām prasmes veikt operācijas kaujas apstākļos teltīs, lai karavīrus glābtu tuvu frontes līnijai vai veiktu neatliekamās operācijas. Armijai tam ir pietiekams ekipējums, vairs nav kā agrākos laikos, kad vajadzēja ķieģeļu ēku un galdu. Ir mobilas mašīnas, operāciju aprīkojumu spējam uzsliet 20 minūtēs. Pusstundas laikā var meža vidū uztaisīt operāciju zāli, operēt un tikpat ātri visu novākt.

Kā jūs vispār izvēlējāties kļūt par ārstu?

Mācījos Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, biju starp skolēniem ar labākajām sekmēm, gāju uz olimpiādēm. Man padevās ķīmija, matemātika, bioloģija – visas STEM jomas. Un kaut kādu apstākļu sakritības dēļ aizgāju studēt medicīnu.

Jūs šeit bijāt rezidentūrā, kļūstot par traumatologu ortopēdu. Bet nu paralēli darbam šajā specialitātē esat arī rezidents mugurkaula ķirurģijā.

Jā, šajā rezidentūrā rit otrais gads. Tā Latvijā ir pilnīgi jauna apakšspecialitāte rezidentūrā traumatologiem.

Es jau medicīnas studiju laikā nolēmu, ka izvēlēšos ķirurģisko profilu. Tolaik pāris gadu biju brīvprātīgais Traumatoloģijas slimnīcā Rīgā, jo tur "trūka roku". Pamazām ieinteresējos par nozari – darbs ar kauliem, operācijas šķita interesantas, tā mani lēnām ievilināja traumatoloģijas nozarē.

Studiju laikā arī no medicīnas studentu asociācijas LaMSA (Latvijas Medicīnas studentu asociācija) divus mēnešus biju apmaiņas braucienā Turcijā – praktizēt abdominālajā ķirurģijā. Tā bija "pilsētiņa" Kitahja ar vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju. (Sirsnīgi smejas.) Studentu pilsēta ar reģionāla līmeņa slimnīcu, kur tiešām daudz paveic.

Kas ir atšķirīgais viņu medicīnas aprūpē?

Viņiem slimnīcā teju nav māsu palīgu – slimniekam blakus diennakti sēž kāds tuvinieks, rūpējas. Ir ārsti, māsas un tikai pāris māsu palīgu, visu aprūpes funkciju pārņem piederīgie 24/7 režīmā. Latvijā tas nebūtu iespējams.

Apmācību ziņā, domāju, esam līdzvērtīgi.

Jūs atceraties pirmo operāciju, kuru skatījāties un kurā jau kaut ko veicāt?

Pirmā paša veiktā operācija bija šeit, kopš pusgadu biju rezidentūrā. Rīgā un te biju nedaudz vērojis darbu operācijās. Man deva pašam operēt, ārsts stāvēja aiz muguras, teica, ko darīt. Uztraukums jau, protams, bija, rokas nedaudz trīcēja, bet – dari, iemācies, ej uz priekšu!

Pirms tam simtreiz vistu griezāt ar skalpeli?

Tas absolūti nav salīdzināmi – sajūta, pārgriežot cilvēka ādas slāņus, ir pilnīgi citāda. To mācās darot.

Kas jums patīk traumatoloģijā? Tur cilvēki parasti nonāk ļoti bēdīgā stāvoklī – salauztiem kauliem, droši vien ir traģiskas situācijas...

Nav traģiskas. Tas atkarīgs, kā to uztver. Protams, "parastais cilvēks" varbūt to tā uztver, es uz to raugos kā praktisku darbu, tuvākā paralēle ir galdniecībā – ir skrūves, ir plāksnes, ir mērķis panākt mehānisko stabilitāti.

Un ir ātri ieraugāms rezultāts, vai ne?

Traumatoloģijā – nē. Salīdzinoši, teiksim, vēdera ķirurģijā problēmas redz tuvākās diennakts laikā, šeit to nevar uzzināt uzreiz. Kad ir padarīts ārsta (mehāniskais) darbs, reālās sekas var ieraudzīt tikai pēc trim līdz sešiem mēnešiem. Līdz ar to tikai tad uzzināsi savas kļūdas – teiksim, kauli nav saauguši, kaut kas ir šķībs vai ievietotais metāls ir salūzis, kāda konstrukcija nav saaugusi. Pēc tam to labot ir krietni grūtāk.

Tas droši vien nav atkarīgs tikai no jūsu darba, ir vēl citi faktori...

Lielā mērā tas tomēr ir ārsta darba faktors (ar nosacījumu, ka pacients ievēro rekomendācijas). Zinātne ir gājusi uz priekšu, un jau var saprast, kādēļ konkrētajā gadījumā kauli nesaauga. Jā, ir iespējamas infekcijas, iekaisumi, bet to varbūtība ir tikai divi trīs procenti, un šos riskus var mazināt. Arī piemērotākā lūzuma fiksācijas metode ir ārsta profesionalitātes jautājums. Ja metode bijusi nepareiza, kaut kas pārāk drastiski izmantots vai nav panākta stabilitāte, kauls var nesaaugt – un šo kļūdu ieraugi pēc trim mēnešiem.

Jūsu slimnīcā ieviests arī mākslīgā intelekta rīks, kas palīdz atpazīt kaulu lūzumus...

Jā, pēc traumas uztaisām šo uzņēmumu un aizsūtām mākslīgajam intelektam, kurš to salīdzina ar milzīgu lūzumu datubāzi un pēc nepilnas minūtes atsūta norādes, vai tur ir lūzums vai nav lūzuma, vai ir aizdomas par lūzumu un derētu papildu izmeklējums. Tas ir sešu acu princips – rentgenu skatās traumatologs, mākslīgais intelekts un radiologs.

Ieskicējiet, lūdzu, kāds ir tradicionālais nedēļas izkārtojums ārstam reģionā! Sākot ar to, cikos jums jāceļas.

Es ceļos pulksten sešos, pabrokastoju, astoņos jābūt darbā. No rīta visi kopā apspriežamies – ar kādām grūtībām pacienti iestājušies, ko darīsim, izplānojam dienas kārtību par operācijām. Pirms operācijām apstaigāju pacientus, nozīmēju medikamentus, un tad jau sākas operāciju etapi – kurā brīdī pašam jāoperē, kurā – jādodas kādam palīgā. Ja nav daudz operāciju, varu iet pārsiet pacientus, vairāk ar viņiem parunāt. Četros darbdiena beidzas. Vēl ir diennakts dežūras, to man ir diezgan daudz mēnesī.

Jūs pats to izvēlaties?

Pašreiz tas ir pieradums. Nav tā, ka nogurstu, esmu pieradis, spēki atrodas, mobilizējos, un nav problēmu izturēt. Bet gados vecāki kolēģi sāk pagurt un vairs neizvēlas nakts dežūras, tās pārsvarā nodotas jauniešiem. Lai mazinātu kļūdu iespēju noguruma dēļ, naktīs notiek tikai neatliekamās operācijas. Tāpat ir iespējas izvēlēties 12, nevis 24 stundu dežūras.

Pastāstiet par saviem pacientiem – kā jūs viņus redzat?

Pašreiz es pārsvarā ārstēju pacientus ar dažādām mugurkaula problēmām, mugurkaula lūzumiem. Viņu ir ļoti daudz. Latvijā ir ļoti maz mugurkaula ķirurgu – ir 12 mugurkaula ķirurgi un divi neiroķirurgi, kas var fiksēt mugurkaula traumas. Par muguras problēmām konsultē arī neiroķirurgi, nav zināms, cik no viņiem spēj operēt. Nereti pie manis nonāk cilvēki, kas "mētāti" no ārsta pie ārsta. Ļoti pietrūkst valsts apmaksāto resursu.

Vai jums ir kādi atmiņā īpaši iespiedušies pacienti, situācijas, kurās viņi cietuši? Pie jums kā mugurkaula ķirurga noteikti nonāk cilvēki, kas lēkuši ar galvu ūdenī...

Ūdenī lēcēji, protams, ir. Janvārī bija paciente, traģiski bija guvusi daudzkārtējus lūzumus. Viņa izdzīvoja. Mēs uzreiz ļoti daudz ko operējām, bet sieviete sekas izjūt joprojām. Iekaisa konstrukciju vietas, un pacienta menedžēšana jau būs ilgstoša, gadiem. Būs vēl operācijas. Pirmajā mirklī cilvēks tika "savākts", bet tālākās problēmas jau tiek risinātas ilgā periodā. Kā jau iezīmēju – rezultātu redz pēc mēnešiem – kaut kas traucē, šķiebjas, kaut kas jākoriģē – ir daudz, ko tālāk darīt.

Kas ar jums pašu iekšēji notiek, kad ir tāds pacients?

Tas ir darbs. Ir mehānisms, kas jāsalabo, vienkārši dari.

Jums izdodas diezgan… distancēties?

Var saukt to par distancēšanos, par pierašanu. Vienkārši saprotu, ka ir visādas situācijas, ja kādam notikušais neķirurģiskā nozarē liekas šausmas, tad man – labi, skatāmies, kāda ir situācija, strādājam ar to, kas ir. Ejam no šī punkta uz priekšu.

Saprotu, ka jūs Vidzemē pamazām iesakņojaties, esat šeit atvedis ģimeni?

Jā. Esmu precējies, man ir ģimene un divi bērni – visus paņēmu līdzi. Šobrīd ceļu savām rokām māju.

Par laimi, mūsdienās ārsta, arī jaunā ārsta, darbu sāk finansiāli novērtēt un var atļauties veidot mājvietu.

Jā, var atļauties. Kādreiz rezidentiem algas bija mazas, tagad tās ir pielīdzinātas tuvu sertificēta ārsta algai. Turklāt reģionos tām ir 30% piemaksa, salīdzinot ar rezidenta algu Rīgā. Es gan strādāju ar pacientiem par valsts līdzekļiem, gan sniedzu maksas konsultācijas slimnīcā.

Valmiera ir visas reģiona dzīves centrs, te ir visi apstākļi pilnasinīgai dzīvei – ir veikali, bērnudārzi, skolas, kino, teātris, kultūras dzīve, kafejnīcas, ir, kur izstaigāties. Uz Rīgu – stundas brauciens. Jā, trūkst dzīvesvietu, to Valmieras pašvaldība risina, būvē jaunas īres mājas.

Varbūt es nepajautāju kaut ko svarīgu, kas iezīmētu ārsta dzīvi?

Jārēķinās, ka ārstam visu laiku ir jāmācās un daudz jāstrādā – tas nebūs limitēts darbs. Reti kurš ārsts strādā vienu slodzi, nespēju iedomāties ārstus, kuri nekonsultē vēl vakaros.

Nepietiks ar iegūto ārsta izglītību, visu laiku jāpilnveido sevi – tās ir mācības mūža garumā. Pilnveidot savas prasmes, zināšanas un mainīt skatījumu par to, ko uzskatīju par pareizo vai labāko risinājumu, ir interesanti. Profesija ir interesanta, garlaicīgi noteikti nebūs!

Vidzemes slimnīcas ārstniecības direktore Inga Ozoliņa sniedz savu skatījumu par ārstu Uģi Šolmani un iespējām rezidentiem Vidzemes slimnīcā:

"Ārsts Uģis Šolmanis savas darba gaitas Vidzemes slimnīcā sāka kā rezidents traumatologa ortopēda specialitātē un pēdējā rezidentūras gadā saskatīja iespējas un vēlmi specializēties mugurkaula ķirurģijā. Beidzis vienu rezidentūru, viņš ar pilnu jaudu metās apgūt mugurkaula ķirurga apakšspecialitāti. Ārsts apzinājās, kas sagaida, – darbs būs ļoti grūts un atbildīgs. Nepieciešamība pēc mugurkaula ķirurga Vidzemes iedzīvotājiem ir liela. Paplašinot un nostiprinot ārstu speciālistu komandu, varēsim sniegt gan neatliekamo palīdzību pacientiem pēc dažādām mugurkaula traumām, gan plānveida ķirurģiskos pakalpojumus pacientiem ar dažādām mugurkaula saslimšanām.

Novērtējam sadarbību ar Rīgas Stradiņa universitāti, iespēju piedāvāt kvalitatīvu klīnikā bāzēto praksi sestā gada studentiem, kuras laikā jaunajiem ārstiem ir iespēja savas labās teorētiskās zināšanas likt lietā un sertificētu ārstu vadībā apgūt daudzas praktiskas iemaņas. Bieži vien tieši prakses laikā topošie ārsti saskata Vidzemes slimnīcu kā potenciālo darbavietu, iepazīstas ar kolektīvu, slimnīcas infrastruktūru, nodrošinājumu ar medicīniskajām tehnoloģijām, un liela daļa no visiem prakses studentiem atgriežas pie mums jau kā rezidenti dažādās specialitātēs! Pašreiz darba līgumi ir noslēgti ar vairāk nekā 40 rezidentiem. Visvairāk rezidentu ir tādās specialitātēs kā anesteziologs reanimatologs, ginekologs dzemdību speciālists, kardiologs.

Runājot par samaksu, kopumā pēdējo gadu laikā šis jautājums veselības aprūpē strādājošajiem ir uzlabojies, taču internā profila speciālisti vēl joprojām nav atbilstoši novērtēti. Tāpēc daudzi jaunie ārsti izvēlas ķirurģiskā vai diagnostiskā profila specialitātes.

Arī rezidentūras laikā daudzi jaunie ārsti izvēlas lielāko daļu no studiju procesā paredzētajām obligātajām dežūrām nostrādāt tieši mūsu slimnīcā, kas arī finansiāli ir nedaudz izdevīgāk, jo par darbu reģionā rezidenti saņem lielāku atalgojumu. Liela daļa rezidentūras laikā piestrādā par ārstu stažieri pieredzējušu ārstu uzraudzībā, tādējādi vēl vairāk nostiprinot savas zināšanas un praktiskās iemaņas.

Mēs kā darba devējs rūpējamies par to, lai speciālisti, tostarp rezidenti, varētu pilnveidot profesionālās zināšanas, gan piedaloties dažādos apmaksātos kursos, starptautiskos kongresos, gan izmantojot mūsu nodrošinātās profesionālās datubāzes. Tāpat kā visiem slimnīcas darbiniekiem, arī rezidentiem ir iespēja saņemt apdrošināšanas polisi, izmantot iespēju nodarboties ar fiziskām aktivitātēm fizioterapeita vadībā, apmeklēt peldbaseinu. Brīnišķīgas iespējas pavērs jaunais rehabilitācijas centrs, kuru plānojam atvērt šogad, lai īpaši plašais pakalpojumu klāsts palīdzētu ikvienam darbiniekam uzlabot pašsajūtu un veselību. Pēc saspringta darba nodrošinām arī bezmaksas psihologa konsultācijas. Nepieciešamības gadījumā, lai risinātu dzīvesvietas un bērnudārza pieejamības jautājumus, lūdzam arī pašvaldības palīdzību, kas iespēju robežās jaunajiem speciālistiem palīdz risināt šos jautājumus.

Kopumā par jaunajiem ārstiem rezidentiem varu teikt visu to labāko – viņi ir motivēti, darbīgi, zinoši, mērķtiecīgi. Arī prasīgi, vairāk domā par ģimeni, bērniem, sporta aktivitātēm. Bieži zina, ko negrib, zina savas tiesības, kas varbūt arī ir ļoti labi un mūsdienīgi. Jaunie ārsti daudz vairāk uzmanības pievērš komunikācijai ar pacientiem un viņu tuviniekiem, katrā ziņā jūtama komunikācijas prasmju apguve studiju laikā.

Ienākot jaunajiem ārstiem, Vidzemes slimnīcas kolektīvs kļūst aizvien mūsdienīgāks, jaunības azartiskums mijas ar viedumu, par ko mēs tikai priecājamies, kā arī ļoti novērtējam rezidentu vēlmi būt par vienu no mums!"