"Ja apniks, ir iespēja profesiju mainīt." Vienīgā fizikas skolotāja savā gadā

"Joprojām atceros savu pašu pirmo mācību stundu pirms četriem gadiem. Tā bija fizikas stunda, astotā klase. Un es biju pārbijusies! Man trīcēja rokas – nevarēju noturēt lapiņu. Likās – ak Dievs, viņi taču mani apēdīs!" stāsta jaunā skolotāja Alise Stūre, kura pērn bija vienīgā, kas absolvēja fizikas skolotāja bakalaura programmu. Kā viņai tagad iet, mācot sarežģītos priekšmetus, un kāds bija viņas ceļš līdz skolotājas arodam, uzzināsi sarunā ar Alisi par godu Skolotāju dienai!

Biji vienīgā, kas pagājušogad absolvēju bakalaura programmu kā fizikas skolotāja. Kā bija studēt vienīgajai kursā?

Bija diezgan grūti. Pirmo pusotru gadu studēju kopā ar fizikas bakalauriem, kas mācās "fizmatos", un es mācījos kopā ar viņiem fiziku. Tas bija visgrūtākais posms, jo it kā ir kursabiedri, bet satiku viņus tikai vienā vai divās lekcijās. Pārējo laiku biju viena pati. Viņi savā starpā biedrojās – dalījās ar mājasdarbiem, viens otram palīdzēja, bet es biju kā no malas, kas kaut kur mēģina ielīst, sakot: "Varbūt varat man arī palīdzēt?"

Sākumā mēs bijām četri manā kursā, bet pie pirmā eksāmena paliku viena pati. Pārējie bija atkrituši. Ja skolā biju pieradusi mācīties uz astoņi vai deviņi, universitātē sāku cīnīties par pieciniekiem un sešiniekiem. Pēc tam jau sākās vairāki kursi kopā ar pedagoģijas studentiem un kļuva vieglāk. Sadraudzējos ar citiem, un sākās normālāka studiju dzīve.

Kā tev šķiet, kāpēc citiem bija tik maza interese studēt tavā programmā?

Domāju, tas saistīts ar paša pieredzi skolā. Kad iestājos augstskolā, pirmais, kas man nāca prātā, bija daži mani klasesbiedri... Vai es varētu ar viņiem tikt galā? Iedomājos: "Ārprāts! Ja tagad es, divdesmitgadīga meitene, ieiešu klasē, kurā ir trīsdesmit skolēni un pusei mācības ir otrajā plānā, vai tikšu galā?" Bija stress. Un, šķiet, mūsdienu jaunatne kļūst arvien trakāka un trakāka, disciplīna samazinās.