"Kāpēc mani vienīgo atdeva?" Paulu adoptēja, un viņa izvēlējās neiepazīt īsto māti

Paulas bērnība bija pavisam klasiska latviešu bērnam – vasaras tika pavadītas pie vecvecākiem laukos, spēlējoties kopā ar māsīcām un brālēnu. Paulas vecmāmiņa ir katoļticīga, tāpēc bērnībā meitene bieži apmeklēja baznīcu, iespējams, vairāk nekā citi bērni Latvijā. Viņa bieži devās uz Aglonu un piedalījās misēs, kas kļuva par nozīmīgu daļu no viņas dzīves.

Septiņu gadu vecumā atklājās Paulas adopcijas stāsts. Izvērtējot nu jau ar pieaugušā acīm, viņa atzīst, ka nekad nebija aizdomājusies, ka varētu būt adoptēta, tā kā bija vienīgais bērns ģimenē, neizjuta nekāda veida atstumtību vai mazāk mīlestības. Dzīve šķita pilnīga un harmoniska. Taču viss mainījās, kad meitenīte kopā ar tēti skatījās multfilmu, kurā bija aina par bērniņa piedzimšanu. "Es vaicāju tētim, kā es piedzimu," atceras Paula, "un viņš vienkārši atbildēja: "Es nezinu, mēs tevi adoptētājām."" Paula atklāj, ka viņas vecākiem nebija jāpaskaidro, ko tas viss nozīmē, visdrīzāk, pateicoties filmām, meitene jau saprata, par ko ir runa.

Kad Paula uzzināja, ka viņa ir adoptēta, lielu, dziļu sarunu sākumā nebija, taču tās, protams, notika vēlāk. "Jo vecāks paliec, jo vairāk vēlies saprast, arīdzan par savu izcelsmi un no kurienes tu nāc," viņa atzīst. Paula sāka uzdot jautājumus par to, cik veca bija, kad viņu adoptēja. Noskaidrojās, ka viņai bija septiņi mēneši. Tāpat viņa jautāja, vai viņai ir brāļi un māsas. Vecāki zināja, ka Paulai ir brālis, jo, kārtojot dokumentus, viņiem bija teikts, ka bioloģiskajai mātei piedzimis vēl viens bērns, bet viņa izvēlējusies to paturēt.