"Patīk būt pie stūres fūrei." Divas latvietes, divas kravas autovadītājas Lielbritānijā  (14)

"Mūsdienās, manuprāt, tas ir diezgan nenovēršami. Nav vairs tā, ka cilvēki vienā vietā strādā 40 gadus un pēc tam viņiem pasniedz diplomu un ordeni. Tagad, ja tu nostrādā ilgāk par 10 gadiem vienā vietā, darba tirgū jau tu izskaties aizdomīgs – vai tu nespēj pielāgoties? Vai nespēj kaut ko savā dzīvē mainīt?" atklāti saka Dace Treiģiene. Viņa nav baidījusies eksperimentēt un no pedagoga, pa vidam izmēģinot vēl citas profesijas, nu kļuvusi par kravas auto vadītāju.

"Es nebiju no tiem, kas gribēja par skolotāju kļūt no agras bērnības. Šķiet, tad pat īsti nezināju, par ko gribu kļūt, – varbūt par pirmo latviešu kosmonauti vai ko tādu," Dace smejas. "Bet, kad sāku mācīties mūzikas vidusskolā, man bija skaidrs, ka gribu būt operdziedātāja. Man nebija vispār citu domu! Tajā laikā arī diezgan labi gāja, es studēju kordiriģēšanas nodaļā, bet paralēli arī aktīvi dziedāju, man bija laba dziedāšanas skolotāja, atbalstoša. Diezgan sekmīgi piedalījos arī konkursos. Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas bija jānolemj, vai es eju par kordiriģenti, dziedātāju vai skolotāju. Par dziedātāju mani toreiz nepaņēma Mūzikas akadēmijā, par diriģenti tajā brīdī negribēju kļūt, jo domāju, ka tomēr gribu vēl dziedāt. Izdomāju, ka kādu brīdi vēl padziedāšu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā," atceras Dace. Tur viņa arī iestājās. Pirmais gads bijis grūts – ar pedagoģiju saistītās mācības nav visai gājušas pie sirds, taču otrajā gadā jau studijas iepatikās. "Tad laikam atklāju, ka tās studijas ir vērtīgas arī sev pašai. Mūzikas skolā pēc tam nostrādāju četrus gadus."

Meklējot jauno profesiju, Daces galvā nepārtraukti mutuļojusi doma, ka gribētos kļūt par autobusa šoferi vai smagās automašīnas vadītāju. Lai gan pašlaik angļu valoda apgūta ļoti labā līmenī un sievietei pavisam noteikti būtu iespējas strādāt arī citās jomās, viņa tomēr sapratusi – gribas būt pie stūres. "Normālas sievietes aiziet uz skaistumkopšanu, vai citas šeit izvēlas pārdot apdrošināšanu," Dace smejas. "Bet ofisa darbs man nesagādā gandarījumu. Man vajag aktivitātes, vides maiņu, un kas var būt labāks, ja ne kļūt par autobusa vai smagās mašīnas autovadītāju! Tev visu laiku mainās vide, katra diena ir citāda." Dace uzsver – ir jāļaujas brīvajam kritienam. "Tu vari izvēlēties, vai nu dari to, ko dari, paliec tur, kur esi, vai ļaujies tiem apstākļiem, kuros esi tajā brīdī." Un, rodoties braukšanas apmācības iespējai, viņa to izmantojusi.

"Nebija viegli Londonā ar smago mašīnu braukt, tas ir diezgan liels pārbaudījums, jo es braukt mācījos Latvijā, bet tur braukšanas kultūra nedaudz atšķiras, tāpat arī noteikumi. Šeit ir daudz vairāk apļu, neaizmirstot to, ka jābrauc otrā ielas pusē. Bet es izmācījos, jo ko gan es varu zaudēt? Vienīgi varu palikt turpat, kur esmu, un sūkstīties, ka ir grūti, nepatīk, nav gandarījuma sajūtas, ir izdegšanas sindroms (kas ir ļoti daudziem skolotājiem)."