Pašnāvību eksperte Merike Sisaska: Mans vīrs dzīves vietā izvēlējās nāvi  (1)

Pagājušā gada septembra beigās Tallinas Universitātes sabiedrības veselības profesorei Merikei Sisaskai (56) viņas partneris Tomass (58) sacīja: "Merike, pirmo reizi mūžā man šķiet, ka vieglākais ceļš būtu šo dzīvi beigt. Tā visiem būtu vieglāk." 

Merike un Tomass iepazinās augstskolā, viņi bija kursabiedri un studēja jurisprudenci. Abi kopā bija 34 gadus, viņiem bija trīs pieauguši bērni un trīs mazbērni.

Tomass augstskolu absolvēja ar izcilību, kļuva par zvērinātu advokātu un bija vecākais partneris paša dibinātajā juridiskajā birojā. Sešpadsmit gadus viņš bija Igaunijas Advokātu asociācijas profesionālās atbilstības izvērtēšanas komitejas loceklis.  

Merike jau 23 gadus ir Igaunijas–Zviedrijas Garīgās veselības un suicidoloģijas institūta pētniece, viņas profesionālās dzīves pamatā ir pašnāvību pētniecība. Zinātniece meklē atbildes uz jautājumu, kas notiek ar cilvēku, kad viņš zaudējis vēlmi dzīvot.

Lai iegūtu augstāko zinātnisko grādu, Merike Ziemeļigaunijas reģionālajā slimnīcā intervēja cilvēkus, kas bija mēģinājuši izdarīt pašnāvību. 2011. gadā viņa pabeidza savu doktora disertāciju "Pašnāvības mēģinājuma sociālā konstrukcija un subjektīvā nozīme". 

Bet tad, divpadsmit gadus vēlāk, viņa nonāca situācijā, kurā vajadzēja likt lietā visas savas zināšanas un prasmes, lai glābtu vīru.

"Ja būs kaut viens, kurš pēc šī stāsta izlasīšanas pārdomās savu dzīvi vai meklēs palīdzību, mans mērķis būs sasniegts..." 

Pirms gada, 9. oktobrī, Tomasa nāves dienā, Merikei nācās atzīt: pat ja tu kā zinātniece uzskati, ka visu zini, tā ir tikai teorija. 

"Jūsu zināšanas, lai cik visaptverošas tās būtu, konkrētā situācijā var nepalīdzēt, it īpaši, ja šis cilvēks ir jums pats tuvākais," saka Merike. "Es it kā stāvēju pretī spogulim. Es neredzēju kopainu. Bet, kad sāku to saskatīt, es ieraudzīju ļoti daudz. Galvenokārt to, ka cilvēks, kuru pārņēmusi bezcerība, nav gatavs pieņemt palīdzību." 

Merike vēlas uzsvērt – tas var notikt ar jebkuru. Par to nav jākaunas, to nevajag slēpt. Igaunijā ik gadu dzīvi pašnāvībā izbeidz ap 200 cilvēkiem, katram no viņiem ir simtiem tuvinieku, kurus tas skāris, ir ļoti daudzi, kas zina kādu, kurš izdarījis pašnāvību. 

Viņam liktenīgs bija viens karjeras lēmums. Vispirms es nobijos – vai tiešām viņš izdarījis kaut ko ļoti muļķīgu? Pēc dažām dienām noskaidrojās, ka ne. Tomass vienkārši uzpūta no mušas ziloni. Ļoti lielu ziloni.