"Caur ērkšķiem uz..." ir šovs, ko skatītājs televīzijā ieslēdz, atnākot mājās pēc garas darba dienas. Tomēr dalībniecēm tas ir milzīgs, grūts un emocionāls pārdzīvojums. Dažas sievietes šovs motivē mainīt savu sadragāto dzīvi, taču ar citām notiek tieši pretēji – šovs nodara vēl lielāku postu. Savā stāstā dalās šova 3. sezonas dalībniece Laila Balina, kura cieta no smagas alkohola atkarības, un tās dēļ viņa vairākkārt nonākusi arī Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Pēc šova viņa no jauna iekrita atkarības bezdibenī, taču spēja saņemt sevi rokās, un nu ar alkoholu ir uz "jūs".
Laila šobrīd strādā noliktavā, kur komplektē dažādas preces – cigaretes, alkoholu, pārtiku – bāriem un veikaliem. Darbs viņai patīk, jo varot nopelnīt daudz naudas. Iepriekš viņa dzīvoja Valmierā, taču tagad jau piecus gadus mitinās Rīgā. Pārvākšanās uz Rīgu bijis viens no iemesliem, kādēļ Laila tikusi ārā no atkarības valgiem. Uz Valmieru viņa aizbrauc vien retu reizi pie divām draudzenēm, taču ar nelabvēlīgajiem draugiem viņa kontaktus ir pārrāvusi.
Kā tev ar darbiem gājis kopš "Ērkšķu" šova beigām?
Esmu daudzus darbus nomainījusi. Sākumā biju citā noliktavā, par to darbu negribu runāt, nebija diez ko labi. Tad es strādāju veikalā "Maxima" nakts maiņās, bet tad bija tā, ka es vispār neredzēju ģimeni. Es nācu mājās, kad viņas (draudzene un meita – red. piez.) cēlās, kad es gāju uz darbu, viņas gāja gulēt. Sapratu, ka neesmu gatava vispār neredzēt ģimeni. Pašreizējā darbavietā es turēšos, kamēr būšu veca.
Kā tev ir klājies pēc šova?
Pēc "Ērkšķiem" es iekritu atpakaļ bedrē – sāku atkal dzert, aizbraucu atpakaļ uz Valmieru. Liene bija tā, kas mani pierunāja pārvākties uz Rīgu. Valmierā nu tiešām ilgi nodzēru un tad sapratu: ko es daru? Es varu sev uzlabot dzīvi. Es paņēmu, kā man meitene saka, "ceļojumu somiņu", kur varēja divus džinsus ielikt, trīs džemperus un dažas maikas (T kreklus), vienas botas kājās, un atbraucu uz Rīgu.
Liene man daudz palīdzēja sākumā – gan ar dzīvošanu, gan darbu, gan naudu. Es padzīvoju kādu laiku pie viņas, tad paņēmu savu dzīvokli un vēlāk sāku dzīvot kopā ar savu meiteni. Es nenožēloju ne soli, kas izdarīts pēc "Ērkšķiem", – ir bijušas daudzas mācības, ir bijuši brīži, kad esmu iekritusi atpakaļ bedrē, kad gribas visam atmest ar roku.
Vai izjūti kādas pēdas, kas palikušas no pagātnes?
Es vairs nedomāju par pagātni, jo tā neietekmē nākotni. Labi, man nomira mamma, tas bija sāpīgākais. Pēc "Ērkšķiem" piegāju pie viņas kapa un sapratu, cik ļoti es viņu agrāk ienīdu, tā ir bijusi mīlestība. Neesmu viņai piedevusi. Kā viņa var atstāt divus bērnus un vienkārši aiziet? Tas manu tagadējo dzīvi neietekmē, bet dod vēl lielākus spēkus censties, lai manā ģimenē nekā tāda nebūtu. Es to reizēm mācu savam brālim.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
